Lielo akmeni atradīsiet, ja dosieties dabas maršrutā – Kubeseles dabas un vēstures taka. Teikas stāsta par to, ka Lielais akmens sensenos nostāstos tika dēvēts par Velnakmeni, jo uz tā tupējis Velns, vērodams gaujmaliešus. Protams, ka arī šeit, tāpat kā citur, viņu iztraucējis gailis. Lielais akmens ir aizsargājams ģeoloģisks objekts. Reizēm akmens tiek dēvēts par Runtiņa avotakmeni, jo blakus tam plūst avots. Akmens augstums no 1,1 m līdz 2,5 m, garums 5,3 m, platums 3,7 m. Tas ir noapaļotas formas pegmatīts ar rupjkristāliska granīta ieslēgumiem. Nostāsti vēsta, ka 20. gadsimta sākumā Lielais akmens atradās tieši Gaujas krastā un pārgalvīgākie no akmens lēca Gaujā. Mūsdienās Lielais akmens atrodas vairāk nekā 50 m no Gaujas. Upes gultne nepārtraukti mainās, veidojot arvien jaunas sēres, kuras ar laiku apaug.
Piemineklis Krišjānim Baronam uzstādīts 1985. gadā, atzīmējot Dainu tēva simtu piecdesmito gadskārtu. Tas gatavots pēc tēlnieka Teodora Zaļkalna meta, arhitekts Edvīns Vecumnieks. --- Vīrs, kas rāmi noraugās uz mazpilsētas ikdienas dzīves ritmu, ir Krišjānis Barons, tautā mīļi saukts par Dainu tēvu. Krišjāņa Barona lielākais ieguldījums latviešu kultūras un tautas vēsturē ir viņa folkloristiskā darbība. Krišjānis Barons dzimis 1835. gada 31. oktobrī Kurzemes pusē – Strutelē - vagara ģimenē. Viņa tēvs agri mira un Barons dzīvojis pie māsas Dundagā, kur uzsācis arī skolas gaitas. Izglītojies Jelgavas ģimnāzijā, pēc tam – Tērbatas (tagadējā – Tartu) universitātē, kur iepazinies ar Krišjāni Valdemāru un Juri Alunānu. Savu vārdu nemirstīgu Krišjānis Barons darījis, vācot, sistematizējot un sastādot Latvju Dainu krājumu. Tautasdziesmas jeb dainas ir mazi, ritmiski dzejolīši, parasti četrrindes. Pie Latvju dainu vākšanas Barons pavadījis sava mūža lielāko daļu – apmēram 25 gadus gandrīz dienu pie dienas. Viņš cēlās agri, vasarās pat ap pieciem no rīta, pēc pusdienas darbus uz pāris stundām pārtrauca, iedams pastaigāties, un tad strādāja atkal līdz vakaram. Lai sistematizētu piesūtītos tekstus, Krišjānis Barons izveidoja savu kārtojuma sistēmu un paņēmienu, par teksta pamatformu izvēloties četrrindi, kas rakstīta uz atsevišķas lapiņas. Lai šo kārtojumu saglabātu un atvieglotu darbu, pēc paša Barona rasējuma Maskavā tika izgatavots nu jau slavenais Dainu skapis. Dainu skapim ir 70 atvilktnītes, katrai no tām 20 sadaļas. Oriģinālais Dainu skapis glabājas Latvijas Zinātņu akadēmijas ēkā. Dzīves, mācību un darba gaitās Krišjānis Barons diezgan bieži mainījis dzīvesvietas – Dundaga, Tērbata, Pēterburga, Maskava, Rīga, taču savu pēdējo vasaru 1922. gadā viņš pavadījis Turaidā – jaukā vietā teju pašā Gaujas krastā. Krišjāņa Barona vedekla Līna savās atmiņās stāsta, ka „tēvs bijis liels dabas mīļotājs: še viņam apkārtne pa pilnam sniedza dabas jaukumus. Ik rītu viņa pirmais gājiens bij` uz Gūtmaņa alu. Tur viņš nodzērās skaidra avota ūdens un, ar to baltu kannu piepildījis, soļoja atpakaļ uz mājām. Pēc brokastīm, ja laiks bija saulains, viņš izgāja staigāt un pazuda uz vairākām stundām. Tā viņš izkāpelēja kalnu kalnus. Viņš bieži negāja pa ceļu, bet izvēlējās stāvus iemītus taciņus, kuri veda uz augšu.” Krišjānis Barons miris 1923. gadā un atdusas Rīgā, Lielajos kapos.
Plostnieku un žuļiku stāsti uz Gaujas un pie ugunskura ar Māri Ansi Mitrevicu jeb "Gaujas mitro". Iepriekšējai rezervācijai tiek piedāvāti ekskluzīvi un ekstrēmi piedzīvojumi ar laivu, pārgājieni brīnumainā dabā, plostu un laivu noma. Papildus – Gaujas krastā (Siguldā, Peldu ielā 2, Gaujas kreisajā krastā lejpus tilta) šajā pavasarī durvis ver unikāla ekspozīcija Gaujas plostnieka stāsts, kas vēsta par Latvijas Nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā iekļautu senu arodu – koku pludināšanu. Te vienuviet iespējams iepazīties gan ar koku pludināšanas vēsturi, gan apskatīt īstu astes plosta mājiņu ar tās iedzīvi, kā arī pašam iemēģināt roku plostu siešanā un citās plostnieka arodam raksturīgās nodarbēs.
Raganu katls ir milzīga sulfozijas piltuve jeb grava, kura izveidojusies dažādu ūdensteču darbības rezultātā. Šī grava no ielejas puses izveidojusies kā daļēji nošķelts 30m augsts un 20m plats cilindrs. Klinšu sienu maksimālais augstums ir 20 metri. Tā iekšpuse atgādina ģeoloģijas muzejā izvietotu panorāmu, kas raksturo iežu sagulumu, slāņu uzbūvi, iežu slāņojumu un krāsu izmaiņas. --- Raganu katla smilšakmenī atsedzas Gaujas un Amatas svītas slāņi, kuros vijas sarkanas mālu iegulu un aleirolītu josliņas. Raganu katla rietumu malas lejasdaļā ir neliela, skaista ala, no kuras iztek neliels strauts. Raganu katls pazīstams kā filmas „Būris” uzņemšanas vieta, par ko liecina smilšakmenī atstātais metāla būris. Raganu katla augšējā malā izveidojies neliels izteikti sezonāls ūdenskritums. Katla ārējo malu pāršķeļ no nogāzes plūstošā strauta gultne, kas noslēdzas ar šo ap 2,7 m augsto ūdenskritumu. Gravas iespaidu mazina aktīvs erozijas process kā arī daudzie nogruvumi un dubļi. Lielākie smilšakmens atsegumi ir abās Raganu katla malās, savukārt augšdaļā tie ir nelieli. Jāpiebilst, ka Raganas katls ir aizsargājams dabas objekts. Raganu katls ietilpst Gaujas Nacionālā parka Nurmižu gravu rezervāta zonā, kuru var apmeklēt tikai zinātniski pētnieciskos nolūkos ar Dabas aizsardzības pārvaldes speciālu atļauju. Tāpēc Raganu katlu var apskatīt vienīgi no kanjona augšējā skatu punkta.
Saulstaru iezis nosaukumu ir ieguvis no tuvējām Saulstariņu mājām. Saulstaru ala (saukta: Runtiņa upes un Mežabrāļu ala) izveidojusies irdenā un neviendabīgā smilšakmenī. Atrakta un tīrīta 1990. gadā. Augšdevona Gaujas svītas smilšakmens atsegums ar alu ir aizsargājams ģeoloģisks dabas piemineklis. Devona smilšakmens iezis ir miljoniem gadu vecs nogulumiezis, kas ir stipri sadēdējis, kārtains, plaisains, birstošs un vāji cementēts. Nostāsti vēsta, ka alā 1944. gadā ir slēpušies sarkanie partizāni un mežabrāļi pēc II Pasaules kara, tāpēc alu mēdzot saukt arī par Mežabrāļu alu. Aizliegts rāpties pa smilšakmens atsegumu, iet iekšā alā un kurināt ugunskuru!
1995. gadā draudze sāka būvēt jaunu dievnamu, izmantojot arhitektes Maijas Krastiņas projektu. Ēku iesvētīja jau 1996. gada septembrī. Baznīca veltīta Vissvētākās Jēzus Sirds godam. Galvenajā altārī ir atbilstoša svētbilde, kas ir mākslinieka Šēnberga gleznas kopija. Baznīcā regulāri notiek dievkalpojumi, kā arī citi pasākumi, kas domāti ne tikai draudzei, bet arī pilsētai un tās viesiem. Labās akustikas dēļ dievnamā labprāt uzstājas dažādu stilu mūziķi.
Siguldas pils kompleksa teritorijā kopš 2016.gada pieejami suvenīru izgatavošanas un tirdzniecības namiņi. Namiņos iespējams iepazīties ar meistaru amatu prasmēm, dažādiem materiāliem, Latvijā ražotiem produktiem ar iespēju tos iegādāties. Suvenīru namiņi ir unikāli ar to, ka tajos tiek piedāvāts Latvijas ražojums, līdz ar to ir iespējams atbalstīt vietējos amatniekus. Meistari labprāt iepazīstinās ar savu produktu klāstu un to veidošanas procesu. Pieejams no maija līdz oktobrim.
Svētku laukums izbūvēts par godu Siguldas pilsētas astoņsimt gadu svinībām 2007. gadā. No skatu laukuma, kas izveidots Svētku laukuma nomalē paveras elpu aizraujošs skats uz Gaujas senleju un upes labajā krastā esošo Krimuldas pili. Kā liecina pats Svētku laukuma nosaukums, šī vieta pulcē Siguldas vietējos iedzīvotājus un viesus atzīmēt dažādus svētkus, baudīt koncertus un gadskārtu pasākumus, pirkt un pārdod gadatirgos un izaicināt sevi, piedaloties sporta pasākumos. Šeit iespējams pulcēt pat 30 tūkstošus apmeklētāju, pirmoreiz Svētku laukums šādu skatītāju skaitu piedzīvoja Latvijas populārākās grupas „Prāta Vētra” koncerta laikā 2007. gada augustā.
Vietējas nozīmes arhitektūras piemineklis, valsts aizsardzības nr. 8495. Dzīvojamā ēka celta 1900. gadā. Ēka izbūvēta uz Gaujas senielejas krasta. 20. gadsimta sākumā ēka bija pazīstama kā viena no divām Štāla villām, kas izbūvētas uz viena gruntsgabala. Vēlāk tas sadalīts divos īpašumos – F752 (Šveices iela 27) un F752A (Šveices iela 25). 20. gadsimta 30.tajos gados namu savā īpašumā ieguva Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris, virsnieks, 1919. gada Brīvības cīņu dalībnieks Žanis Kintcs.
Pirmais tilts pār Gauju celts 1937.gadā kā tam laikam īpaši sarežģīta tehniska būve, taču drīz pēc tam sagrauts kara laikā. Esošais tilts atjaunots 1950.gadā. Siguldas Gaujas tilts ir vienīgais šāda risinājuma monolīta dzelzsbetona konstrukciju tilts Latvijā, kas balstās uz trīs vairāk nekā 35 metrus platiem lokiem. Tilta kopējais garums ir 153 metri, bet augstums virs upes pārsniedz 16 metrus. --- 1937. gadā pasaulē uzcēla un atklāja divus pēc to tehniskā risinājuma unikālus tiltus. Viens no tiem bija Sanfrancisko Zelta vārtu tilts, par kuru skeptiķi iepriekš esot izteikušies, ka tik garu iekārto tiltu uzcelt nav iespējams. Otrs – tilts pār Gauju Siguldā ar trīslocīklu monolītā dzelzsbetona lokiem un pārejas rāmjveida estakādēm katrā krastā. Te jāpiemin, ka Siguldas tilts ir vienīgais šāda tehniskā risinājuma un izpildījuma tilts Latvijā. Līdz pat 1937. gadam gan kājāmgājēji, gan pajūgi, gan arī retās automašīnas tika celti pār Gauju ar prāmi. Ir ziņas, ka 1862. gadā, kad Siguldā viesojies Krievijas cars Aleksandrs II, pāri Gaujai ticis uzcelts koka vasaras tilts. Lai nu kā, jau pieminētā pārceltuve atradās nepilnu kilometru uz augšu pa Gauju, netālu no bijušās bērnu sanatorijas (kādreizējās Villa Francis). Tomēr šī pārceltuve, īpaši vasarā – tūrisma sezonas laikā nespēja pietiekami ātri apkalpot visus gribētājus, turklāt tā bija lietošanai slēgta kā ziemās, tā arī pavasaros – ledus iešanas laikā. Tādēļ tika pieņemts lēmums pāri Gaujai pie Siguldas uzcelt tiltu. Tilta celtniecība bija iecerēta jau divdesmitajos gados, tomēr dažādu apstākļu dēļ tā aizkavējās. Tilta projektēšanu uzsāka inženieris Tomels, līdz savai nāvei 1936. gadā viņš pabeidza tilta pamatņu un balstu projektēšanu. Tālāko tilta virsbūves projektēšanu veica profesors Kārlis Gailis. Vēlāk projektēšanu uzticēja inženierim - profesoram Pāvilam Pāvulānam. Beidzot jaunais tilts bija gatavs! To svinīgi atklāja 1937.gada 23. jūlijā, piedaloties Valsts prezidentam Kārlim Ulmanim, satiksmes ministram Bernhardam Einbergam un citām augstām valsts amatpersonām, kā arī vairākiem tūkstošiem skatītāju. Tiltu iesvētīja Krimuldas mācītājs Baumanis un Siguldas mācītājs Brēdermanis. Pirmās Latvijas brīvvalsts laikā Siguldas tilta attēls rotāja piecu latu naudaszīmes banknoti. Diemžēl pirmā tilta mūžs bija gaužām īss – pēc četriem gadiem - 1941. gadā padomju armijai atkāpjoties, tilts tika saspridzināts un sagrauts. Deviņus gadus Siguldai tilta nebija, satiksmi pār Gauju atkal nodrošināja pārceltuve. Tiltu iepriekšējā vietā atjaunoja 1950. gadā. Materiālu sagāde bija sarežģīta, trūka transporta, šķembas drupināja turpat būvlaukumā, iepriekšējā tilta paliekas vilka krastā ar traktoru. Maksimumlaikā (betonēšanas darbos) pie tilta būves dienā strādāja 700 cilvēku, parasti - 50-60. Arī atjaunotā tilta atklāšana siguldiešiem izvērtās par īstiem svētkiem, tika sveikti un cildināti tilta cēlāji, par īpaši labu darbu celtniekiem un inženieriem piešķīra goda zīmes. 2017. gada 3. septembrī pēc rekonstrukcijas tika atklāts atjaunotais tilts pār Gauju Siguldā. Šo būvdarbu laikā ir novērstas arī kara laika sekas – no upes ir izceltas paša pirmā, 1937. gadā uzceltā tilta konstrukcijas, kuras tur bija nonākušas pēc tilta spridzināšanas Otrā Pasaules kara laikā. Tiltam ir izbūvēta jauna hidroizolācija un ieklāts jauns asfalta segums. Tāpat ir paplašinātas ietves (iepriekš tās bija vienu metru platas, tagad - 2,5 m), lai tās būtu ērti izmantojamas invalīdiem un vecākiem ar bērnu ratiņiem.
Velnalas klintis ir lielākais iežu atsegums Piķenes kraujā, kas ir gandrīz divus kilometrus garš Gaujas senlejas pamatkrasta posms. --- Velnalas klinšu atsegums ir 250m garš un ap 15m augsts. Tas sācis veidoties pirms aptuveni 10 tūkstošiem gadu devona laikmetā, taču zināma veidošanās notiek vēl joprojām – šeit vērojama aktīva sāniska erozija, no klintīm bieži nobrūk lieli smilšakmens bluķi, kas krīt Gaujas dziļajā atvarā. Rūpīgi ieskatoties, klints sienā saskatāmi seno straumju raksti – dažādi slīpslāņojuma veidi. Velnalas apkārtnes iežos sastopams Siguldas apkārtnē visbagātākais devona zivju fosiliju, piemēram, bruņuzivju, un floras atlieku komplekss. Klintī astoņus metrus virs Gaujas līmeņa atrodas pati Velna ala. Tā veidojusies upes erozijas un tagad izzuduša pazemes avota kopdarbības rezultātā. Intensīva alas veidošanās beigusies pirms pieciem gadu tūkstošiem. Alas dziļums sasniedz 35 metrus. Velna ala ir sena pagāniska kulta ala. Tās griestos ir seši caurumi, kurus sauc par velna skursteņiem. Teika stāsta, ka velns, laizdamies no Jūdažiem uz Pabažiem, virs Gaujas izdzirdis gaili dziedam un, meklēdams glābiņu, iebēdzis šinī alā, kur nogulējis līdz nākamajam vakaram. Ar savu dvašu velns apkvēpinājis alas sienas gluži melnas un vakarā pa augšu izmucis ārā, ieskrējis Gaujas atvarā, kur rūkdams un šņākdams reižu reizēm raujot iekšā neuzmanīgos alas apmeklētājus. Jau no 19. gs. ala ir populārs tūrisma objekts, tā pirmo reizi ar nosaukumu „Taufelshöle” pieminēta 1857. gadā žurnālā „Das Inland”. To, ka Velnala jau vairāk kā pusotru gadsimtu ir populārs tūrisma objekts, apliecina tūrisma ceļveži, ceļojumu apraksti, 20. gs. pirmās puses pastkartes un fotogrāfijas. Kopš uzcelts gājēju tilts pār Gauju, alu var aplūkot tikai no upes pretējā krasta, bet līdz pat 1980. gadam uz alu veda šaura taciņa gar pašu krauju, kāpnes un mākslīgā platforma astoņus metrus virs Gaujas ūdeņiem. Aicinām apmeklētājus atcerēties, ka visas alas atrodas Gaujas Nacionālā parka teritorijā un lūdzam izturēties ar izpratni un cieņu pret senajiem ģeoloģiskajiem dabas pieminekļiem, kas glabā zemes veidošanās vēsturi!
