Saltavots ir viens no lielākajiem avotiem Latvijā. Tā nosaukums cēlies ūdens temperatūras dēļ, kas kā vasarā, tā ziemā ir aptuveni 5° C. Avota ūdens uzkrājas baseiniņā aiz akmeņu barjeras un lejāk, noplūstot Lorupē izveidotajā ūdenskrātuvē, veido sazarotu krāci.
Černausku kultakmens tiek dēvēts arī par Ezernieku akmeni. Laukakmens virspusē ir iedobums ar senām uguns darbības pēdām. Vēsturiskos avotos minēts jau 1739.gadā kā Lielais akmens, pie kura zemnieki vairākus gadsimtus likuši ziedojumus. Tas ir 1,7 metru augsts, tā apkārtmērs ir 16,7 metri. Latvijas dižakmeņu sarakstā Černausku kultakmens ieņem 79. vietu.
Izveidoti vietā, kur II Pasaules kara laikā 1944. gadā no 26. septembra līdz 6. oktobrim notika sīvas cīņas starp latviešu leģionāriem un padomju armijas karavīriem. Ar Kanādas Daugavas Vanagu Toronto nodaļas materiālo atbalstu, 1992. gada 10. novembrī atklāts tēlnieka H. Spriča darinātais Mores kauju piemiņas akmens. Parkā apskatāmi restaurēti ierakumu fragmenti un bunkurs.
Gaujas labā krasta pieteka - mazā, gleznainā Vikmestes upe. Agrāk Vikmestes upe bijusi Turaidas un Krimuldas zemju dabiskā robeža. Upes lejtecē ir izveidojušies nelieli – ap 4m augsti gleznaini Gaujas svītas smilšakmens atsegumi, bet gravas labajā pusē (rietumu) paveras lielisks skats uz mežu apaugušo Vikmestes pilskalnu. Nozīmīgu foreļu un taimiņu nārsta vietu dēļ Vikmesti dēvē arī par Foreļstrautu. Aptuveni 3 km garajā ainaviskajā takā ir redzami smilšakmens atsegumi.
Černausku dižozols ir varenākais Allažu apkaimes dižozols, dižkoku sarakstā iekļauts 1977.gadā. Koka apkārtmērs ir 6,9m, kura dobumā mīt aizsargājamās spožās skudras. Liela izmēra veci un resni ozoli uzskatāmi par sava veida mikrobiotopiem, uz kuru mizas aug bagātīgs aļģu, sūnu un ķērpju klāsts.
Mores centrā galvenā ceļa malā atrodas Sarkanās armijas karavīru Brāļu kapi, kur apbedīti ap 2000 Mores kaujās kritušo karavīru. Kapu ansamblis veidots divas reizes, pēc kara un 1974. gadā, kad tas labiekārtots un te atklāts tēlnieces B. Grīsles veidotais piemineklis.