Find somewhere to eat, unwind or try a new experience.
Combine interesting places and stops in your own day-trip plan.
⌖ Siguldas novads
Hours not provided
Reviews on Google ↗Laivu noma "Peldam" piedāvā piedāvā kanoe, kajaku un gumijas laivu nomu, laivošanai pa Latvijas skaistākajām upēm - Gauju, Braslu, Salacu. Jūsu rīcībā būs divvietīgas, trīsvietīgas kanoe laivas, divvietīgi kajaki un divvietīgas, četrvietīgas gumijas laivas. Mājas lapā apskatāmi dažādi pieejamie maršruti un aptuvenais laivošanas ilgums.
⌖ Siguldas novads
Hours not provided
Reviews on Google ↗Laivu noma "Peldam" piedāvā piedāvā kanoe, kajaku un gumijas laivu nomu, laivošanai pa Latvijas skaistākajām upēm - Gauju, Braslu, Salacu. Jūsu rīcībā būs divvietīgas, trīsvietīgas kanoe laivas, divvietīgi kajaki un divvietīgas, četrvietīgas gumijas laivas. Mājas lapā apskatāmi dažādi pieejamie maršruti un aptuvenais laivošanas ilgums.
⌖ Siguldas novads
Hours not provided
Reviews on Google ↗Ielejas apmeklējums būs īpašs piedzīvojums neskartās dabas baudītājiem. Mežonīgajos upītes krastos paslēpušās iespaidīgas smilšakmens klintis, alas un nišas. Lorupes ielejas takas dabā nav marķētas. Nelielā Lorupes upīte plūst pa dziļu ieleju, ko stāvo krastu dēļ nereti dēvē arī par gravu. Ielejas nogāzēs atsedzas smilšakmeņi. Pāri Lorupes ielejai uz Vidzemes šosejas 1978. g. uzbūvēts viadukts, kas dublē veco - cauri ielejai izbūvēto ceļu.
⌖ Siguldas novads
Hours not provided
Reviews on Google ↗Novada nozīmes vēstures un arhitektūras objekts. Šveices ielas 17 un 17b namu reiz apsaimniekojusi slavenā operdziedātāja Malvīne Vīgnere – Grīnberga, kas 1930. gadā te atklāja savu atpūtas namu “pansiju - sanatoriju”. Tā laika prese raksta, ka nams ierīkots ļoti labi un atstāj patīkamu iespaidu. Siguldiešu atmiņas glabā stāstus, ka dziedātājas pansiju iecienījuši mūziķi. Pansija bijusi ar pilnu uzturu, un vietējie varējuši nopelnīt, pārdodot atpūtniekiem ogas. Ziemā Grīnberga kundze pasniegusi dziedāšanas stundas, rīkojusi vakarus ar savu audzēkņu piedalīšanos. 1935. gadā Grīnberga kundzes īpašumā telpas iznomāja Latvijas Sarkanā krusta Siguldas nodaļa, kas te atvēra Bērnu veselības kopšanas punktu. Malvīne Vīgnere – Grīnberga savā īpašumā saimniekojusi līdz 1943. gadam.
⌖ Siguldas novads
Hours not provided
Reviews on Google ↗Livonijas ordeņa valsts pastāvēšanas laikā Mālpils bija viens no Siguldas fogtejas pieciem draudzes novadiem līdzās Nītaurei, Siguldai, Skujenei un Zaubei. Mālpils viduslaiku pils Mergupes labajā krastā satiksmes ceļu nodrošināšanai celta pirms 1413.gada, kad to pirmo reizi piemin rakstītajos avotos, bet bija apdzīvota vieta vismaz 14.gadsimta otrajā pusē. Mālpils viduslaiku pils ir valsts nozīmes arheoloģijas piemineklis ar valsts aizsardzības Nr. 2124. Mālpils pils bija neliela saimniecības pils bez lielam aizsardzības sistēmām. Pilij bija taisnstūrim līdzīgas formas plānojums ziemeļu-dienvidu virzienā. Galvenie vārti atradās ziemeļu galā. Kopējais pils garums bija ap 154m, un tā sastāvēja no diviem, ar mūri apjoztiem, taisnstūrveida pagalmiem – priekšpils un galvenā pils, ko atdalīja šķērsmūris. Priekšpils bija ap 95m gara un ap 47m plata (1968.gadā te izbūvēja estrādi). Galvenā pils daļa bija ap 59m gara un ap 47m plata. Mūri ceļa pusē bija ap 2m biezi, bet upes pusē tikai 1,3m. Pils arheoloģiskā izpēte nav veikta. Zviedru-poļu kara laikā (1600-1621) poļu armija atkāpjoties pili uzspridzināja, un vēlāk to vairs neatjaunoja. Neskatoties uz to, šeit atradās Mālpils pilsmuižas administratīvais centrs ar koka ēku apbūvi līdz pat 18.gadsimta vidum, kad muižas centru pārcēla uz tagadējo vietu.
⌖ Siguldas novads
Hours not provided
Reviews on Google ↗Novada nozīmes vēstures un arhitektūras objekts. Advokāts Arsēnijs Sūna bija Latvijas Republikas pēdējā ārlietu ministra Muntera sievas pirmais vīrs. Acīmredzot, pēc šķiršanās mājas palikušas sievai, jo šeit vasaras pavadījis arī pats ministrs Munters. Vietējie atceras, kā ministrs šortos skrējis uz Gauju peldēties un bijuši pārsteigti par augstās personas tiem laikiem pietiekami lielo uzdrīkstēšanos. Muntera sieva Natālija bijusi kņaza Kropotkina kalpotājas, bērnu aukles meita. Par ilggadīgu kalpošanu kņazs esot uzdāvinājis auklei vasarnīcu Siguldā. 1940. gadā Munters un viņa sieva Natālija tika apcietināti Siguldā, savas mājas dārzā atvaļinājuma laikā. Apcietināšanu vadīja iekšlietu tautas komisārs Vilis Lācis.
⌖ Siguldas novads
Hours not provided
Reviews on Google ↗Nurmižu muiža (Nurmis) atrodas Siguldas novada Siguldas pagasta Nurmižos starp Siguldu un Līgatni. 1920.gadu sākumā muižā tika ierīkota lauksaimniecības skola. 1944.gadā karadarbības rezultātā muižas kungu māja tika nopostīta un pēc kara pamazām tika nojaukta. Mūsdienās muižu visā tās krāšņumā iespējams apskatīties vien kā maketu Vienkoču parkā Līgatnē. 1755.gadā Nurmižu muiža nonāca Georga fon Duntena īpašumā. Nurmižu muižas kungu māja celta 1795.gadā, aizvietojot novecojošo koka mitekli, kas sen vairs neatbilda muižnieku prasībām. Nurmižu muiža piederēja Duntenu dzimtai. Dunteniem piederēja arī Sējas, Grāves un Dūjas muiža, kā arī īpašumi Igaunijā. Tā bija viena no 18.gadsimta modernākajām Vidzemes celtnēm. Centrālā būve, kas caur zemiem pusloka korpusiem savienoti ar nelieliem divstāvu paviljoniem aizgūti no romiešu villu paraugiem. Sākumā dzīvošanai piemērota bija tikai muižas centrālā daļa, bet dzīvojamo telpu trūkums spieda pielāgot dzīvošanai arī sānu korpusus. Līdz mūsdienām ir saglabājies Bīriņu mājskolotāja Vilhelma Krauzes apraksts, kurā ar sajūsmu aprakstīta jaunā kungu māja. Arī citi ceļotāji savos aprakstos ar sajūsmu pieminējuši Nurmižu muižu un tās skaisto parku. Johans Kristofs Broce 1796.gadā savā zīmējumā ilustrējis Nurmižu muižu. Šajā laikā vēl stādījumi ap muižu bija nelieli. Nurmižu muižas jaunie staļļi ir viena no senākajām Latvijas ampīra celtnēm. Tika uzcelta arī oranžērija (skaista klasicisma celtne), kuras celtniecībā izmantots dabīgais šūnakmens. Georgs Veinfolds fon Duntens mira 1845.gadā. Muižu mantoja viņa brāļadēls Vilhelms Duntens. Par muižas pēdējo īpašnieku kļuva Reinhards fon Dālvigs, kas 1901.gadā saņēma Krievijas senāta atļauju pievienot savam uzvārdam fon Duntenu uzvārdu un titulu. Mūsdienās no muižas ēkas pāri palicis ir tikai kreisais korpuss, kas atrodas uz sabrukšanas robežas. Līdz mūsdienām daļēji ir saglabājusies oranžērija, kā arī staļļi.
⌖ Siguldas novads
Hours not provided
Reviews on Google ↗Papīrmākslas darbnīca „Viktora vēstules” no Siguldas novada pašvaldības vecajiem, sasmalcinātajiem dokumentiem top oriģinālas papīrlietas – grāmatzīmes, dāvanu aploksnes, rotaslietas, pastkartes un īpašs vēstuļu papīrs. Darbnīca piedāvā papīrliešanas nodarbības lieliem un maziem apmeklētājiem. Sadarbībā ar “Latvijas Pastu” darbnīcā darbojas īpaša pasta stacija, kurā ikviens var uzrakstīt un nosūtīt sveicienus saviem mīļajiem visā pasaulē.
⌖ Siguldas novads
Hours not provided
Reviews on Google ↗2017. gadā Morē atklāta Peļņu kaujas simtgadei veltīta piemiņas zīme. Atzīmējot Mazās Juglas kauju 100. gadadienu Mores pagasta „Peļņos”, vietā, kur pulkveža Vācieša komandētā 5. Zemgales pulka strēlnieki 1917.gada 18.septembrī apturēja ķeizariskās Vācijas 8. armijas daļu uzbrukumu Nītaures virzienā un 2. latviešu strēlnieku brigāde pārgāja pretuzbrukumā, atsviežot vācu karaspēku līdz Mālpilij, līdz ar ko latviešu strēlniekiem 1.Pasaules karš faktiski bija beidzies, 2017. gada 16.septembrī tika atklāta piemiņas zīme. Piemiņas zīmes uzstādīšanu ar ziedojumiem ir atbalstījuši uzņēmēji un privātpersonas. Par piemiņas zīmes pamatu kalpo Balvu novadā atrasts nošķelts granīta akmens ar piestiprinātu trapecveida melnu plāksni, kurā iekalts teksts: „12.-18.09.1917. 5. Zemgales un 6. Tukuma latviešu strēlnieku pulki pie “Peļņu” mājām sakāva ķeizariskās Vācijas karaspēku. 16.09.2017.”. Piemiņas vietas izveidi iniciēja biedrības „Latviešu Strēlnieku apvienība” Cēsu nodaļas valde. Nodomu atbalstīja arī Siguldas novada pašvaldība, Jelgavas pilsētas pašvaldība un Tukuma novada pašvaldība. Piemiņas zīmi izgatavoja SIA „Tako akmens”, tās transportēšanu un uzstādīšanu nodrošināja SIA „Liepas Z”, „ZelTrans” un AS „Siguldas Būvmeistars”. Informāciju sagatavoja: Ēvalds Krieviņš, rez. pulkvežleitnants, Cēsu nodaļas vadītājs.
⌖ Siguldas novads
Hours not provided
Reviews on Google ↗2017. gadā Morē atklāta Peļņu kaujas simtgadei veltīta piemiņas zīme. Atzīmējot Mazās Juglas kauju 100.gadadienu Mores pagasta „Peļņos”, vietā, kur pulkveža Vācieša komandētā 5. Zemgales pulka strēlnieki 1917.gada 18.septembrī apturēja ķeizariskās Vācijas 8. armijas daļu uzbrukumu Nītaures virzienā un 2. latviešu strēlnieku brigāde pārgāja pretuzbrukumā, atsviežot vācu karaspēku līdz Mālpilij, līdz ar ko latviešu strēlniekiem 1.Pasaules karš faktiski bija beidzies, 2017. gada 16.septembrī tika atklāta piemiņas zīme. Piemiņas zīmes uzstādīšanu ar ziedojumiem ir atbalstījuši uzņēmēji un privātpersonas. Par piemiņas zīmes pamatu kalpo Balvu novadā atrasts nošķelts granīta akmens ar piestiprinātu trapecveida melnu plāksni, kurā iekalts teksts: „12.-18.09.1917. 5. Zemgales un 6. Tukuma latviešu strēlnieku pulki pie “Peļņu” mājām sakāva ķeizariskās Vācijas karaspēku. 16.09.2017.”. Piemiņas vietas izveidi iniciēja biedrības „Latviešu Strēlnieku apvienība” Cēsu nodaļas valde. Nodomu atbalstīja arī Siguldas novada pašvaldība, Jelgavas pilsētas pašvaldība un Tukuma novada pašvaldība. Piemiņas zīmi izgatavoja SIA „Tako akmens”, tās transportēšanu un uzstādīšanu nodrošināja SIA „Liepas Z”, „ZelTrans” un AS „Siguldas Būvmeistars”. Informāciju sagatavoja: Ēvalds Krieviņš, rez. pulkvežleitnants, Cēsu nodaļas vadītājs.
⌖ Siguldas novads
Hours not provided
Reviews on Google ↗Gaujas senielejai šarmu un kalnu pastaigu „garšu” piešķir ne vien Gaujas upe ar stāvajām senkrasta nogāzēm, bet arī tās pieteku dziļās ielejas un to sāngravas. Vējupītes ieleja pāršķeļ Gaujas senielejas kreiso krastu, tās krastos paslēpti vairāki iespaidīgi iežu atsegumi, nelieli ūdenskritumi un alas. Viena no tām ir interesantā Pētera ala. --- Pētera ala paslēpusies Vējupītes ielejas kreisajā krastā. Tā ir šaura, augsta plaisa, kas izveidojusies Gaujas svītas sarkanajos smilšakmeņos augstu virs upītes līmeņa. To var uzskatīt gandrīz vai par tādu kā mazas aizas un alas krustojumu. Alas garums sasniedz 6,5 metrus, maksimālais platums 2,2 metri, augstums 5,3 metri. Alas dibenā ir šķērsplaisa – tā ir gandrīz 2 m gara un 0,5 m plata. Kādā ceļvedī, kas izdots 1924. gadā pareģots, ka „ar laiku šī ala pavisam aizbirs nobrukumiem un izbeigsies, atstādama varbūt tikai niecīgu iedobumu”. Par laimi, šis pareģojums nav piepildījies, un arī jums ir iespēja alu aplūkot vēl šobaltdien. Līdz alai ved kāpnes un platforma ar margām. Ala saistīta ar vairākiem seniem nostāstiem. Viens no tiem stāsta par alas nosaukuma izcelšanos – zviedru laikos, kad izcēlies karš, šeit no paņemšanas zaldātos slēpies zemnieks Pēteris. Cits stāsts vēsta, ka tajos pašos zviedru laikos alā esot slēpies vecais Grotu māju saimnieks. Reiz, bada mocīts, tas esot pie Siguldas mācītāja muižas dienas laikā sirotāju vidū no patlaban iz krāsns izvilktas maizes vairāk klaipu paķēris un burvības ātrumā pazudis. Trešā teika vēsta, ka te no kara briesmām slēpies vietējais mācītājs un alā kristījis bērnus. Aicinām apmeklētājus atcerēties, ka visas alas atrodas Gaujas Nacionālā parka teritorijā un lūdzam izturēties ar izpratni un cieņu pret senajiem ģeoloģiskajiem dabas pieminekļiem, kas glabā zemes veidošanās vēsturi! Aicinām būt uzmanīgiem, ja alu apmeklējiet ziemas laikā – šeit, ar asajiem nagiem ieķērušies alas sienās, mēdz ziemot sikspārņi.
⌖ Siguldas novads
Hours not provided
Reviews on Google ↗Piemineklis atklāts: 1944. gada 16. Jūlijā. Piemineklis atklāts pēc K. Zāles nāves. Uzraksts: Par Tēvzemi kritušajiem partizāniem 1941 (atjaunots). Piemineklis atjaunots 2020. gada 5. novembri. Piemineklis atjaunots ar Inčukalna novada domes atbalstu. Restaurators mākslinieks Igors Dobičins. Notikumi: “1940. gada 17. jūnijā Latviju okupēja PSRS. 1941. gada 14. jūnijā tika veiktas deportācijas. 1941. gada 22. jūnijā Vācija uzbruka PSRS un Latvijā ienāca Vērmahta daļas. Sarkanā armija un tās atbalstītāji atkāpās. Daudzviet Latvijā – arī Raganā, Sējā un Inčukalnā – organizējās bijušie aizsargi un patriotiski noskaņoti jauni cilvēki, lai aizsargātu savas mājas un steigtos padzīt padomju okupantus. Kād sējas pagasta “Ziediņos” 1941. gada 1. jūlijā atkal tika uzvilkts Latvijas brīvvalsts karogs, sarkanarmijas speciālas vienības pie Ziemeļu kapiem nošāva šo māju saimnieci – 39 gadus veco Elzu Višu, bet uz Sējas un Krimuldas pagastu robežas viņas māti – 64 gadus veco Elzu Martinovu. Apkārtnes iedzīvotājos tas vēl vairāk radīja naidu un sašutumu, un viņi sāka pulcēties tautas pretošanās kustībā un veidot pašaizsardzības vienības kuras dēvēja arī par pirmajiem partizāniem (Inčukalna grupas vadītājs bija Maksis Cālītis). Novada cīnītājiem pievienojās arī no Litenes militārās nometnes izbēgušie vai arī atbrīvotie kareivji un virsnieki no tā saucamā latviešu teritoriālā korpusa. Bruņota sadursme ar sarkanajiem notika dažas dienas vēlāk, 4. jūlijā, cīņa krita septiņi karavīri un Raganas aptiekāra dēls Pēteris Prašķēvičs. Turklāt Raganas kaujā tika ievainots un saņemts gūstā arī 17 gadus vecais Rēzeknes skolotāju institūta students Jānis Porietis, kuru pie Straupes spīdzināja, nošāva un apraka. Šeit Inčukalnā tika izraksts kopīgs brāļu kaps, uz kuru astoņos zirgu pajūgos katrā pa vienam atveda no baltiem neēvelētiem dēļiem darinātus zārkus, lai kritušos varoņus guldītu dzimtajā zemē. Dažus mēnešus vēlāk, jau vācu okupācijas laikā, kapos uzstādīja Kārļa Zāles (no 1939. gada līdz mūža galam 1942. gada 19. februārim, sakarā ar smago slimību, ģeniālais latviešu tēlnieks izvēlējās Inčukalnu par savu dzīvesvietu) veidotu pieminekli – sērojošas mātes tēls pār rožu klēpi. XX gadsimta piecdesmitajos gados vietējie kompartijas aktīvisti pieminekli saspridzināja. Monuments bojāts un nekustīgs nogulēja līdz pat Atmodai, kad 80. gadu nogalē arvien vairāk cilvēku interesējās un runāja par 1941. gada 4. jūlija notikumiem un aicināja atjaunot Kārļa Zāles pieminekli. Šāda prasība izskanēja 1988. gada 8. septembrī Inčukalna pamatskolā sasauktajā tautas un varas sapulcē, uz kuru sanāca ne vien inčukalnieši, bet arī tuvējo pagastu iedzīvotāji, kā arī Vides Aizsardzības kluba un LNNK biedri no Rīgas. … Pieminekļa atjaunošanā aktīvi piedalījās inčukalnieši – Teodors Ildens, Arvīds Blaus, Pēteris Vorfolomējevs, … un daudzi citi patriotiski nosakņoti cilvēki. 1989. gada 4. jūlijā svinīgā cermonijā no jauna atdzimušo cēlo un skumjo cilni iesvētīja mācītāja Vaira Bitēna.”
