SEVOPlaces
PLACES TO UNWIND AND ENJOY

Activities in Latvia

Find somewhere to eat, unwind or try a new experience.

YOUR FREE TIME

One day. More discoveries.

Combine interesting places and stops in your own day-trip plan.

Plan a day trip
Selected filtersActivitiesSigulda
All placesRestaurantsCafésPlaces to staySaunas and SPAActivitiesNature and sights
Ideas for todayRecently addedCurrent offersWith childrenPet friendlyDate ideasCoffeeOut in nature

Your place. In the spotlight.

4 ad windows2 ad windowsChanges every 5 s

257 places found

Activities

Piemineklis Felicitai Ertnerei

⌖ Siguldas novads

Hours not provided

Reviews on Google ↗

1991.gadā, blakus “Spriguļu” mājām, atklāts Soveigas Vasiļjevas veidotais piemineklis Felicitai Ertnerei “Žests”. Piemineklis atklāts Felicitas Erteres simtajā dzimšanas dienā. “Spriguļi” bija Ertneru ģimenes māja, kurā 1995. gadā ar ciempadomes palīdzību tika atklāts muzejs, kas mūsdienās vairs nav saglabājies. Spriežot pēc avotiem, pieminekļa pirmā atrašanās vieta bijusi citur. Pateicoties “Spriguļu” mājas iedzīvotāju ierosinājumam, nolemts piemiņas akmeni pārvietot uz tuvumā esošās “Spriguļu” mājas pagalmu. “Spriguļu” mājas Siguldā izveidojās par savdabīgu Siguldas Kultūras centru, jo Ertneru mājās viesojošies daudzi ievērojami kultūras darbinieki- Alfrēds Antmanis- Briedītis, Vilis Segliņš, Lilija Ērika, Lilija Štengele, Eduards Smiļģis un Rainis. Felicita Ertnere dzimusi 1891. gada 25. jūlijā – mirusi 1975. gada 3. septembrī bija režisore, kustību konsultante, skatuves mākslas pedagoģe, Eduarda Smiļģa līdzgaitniece. Felicita Ertnere dzimusi Rīgas apriņķa Siguldas pagasta, nu jau Siguldas pilsētas „Spriguļu” mājās, lauksaimnieku ģimenē. Beigusi V. Olava komercskolu Rīgā (1911), Pētrburgas P. Leshafta Augstāko sieviešu kursu vispārizglītojošo nodaļu (1912), P. Leshafta Fiziskās audzināšanas institūtu (1917), S. Aueres ritmiskās vingrošanas un plastikas studiju Pēterburgā (1919). Studiju nolūkos apceļojusi Eiropas mākslas centrus (1923-1936). Darba gaitas sāka kā fiziskās audzināšanas skolotāja A. Lunačarska internātskolā Petrogradā (1917-1920). 1920. gadā atgriezās Rīgā – bija kustību disciplīnu pedagoģe Rīgas Tautas augstskolas dramatiskajā studijā un, E. Smiļģa aicināta, 1920. gadā sāka strādāt par kustību konsultanti Dailes teātrī. Pasniedza ritmoplastiku Latvju dramatiskajos kursos. 1940/1941. gada sezonā bija režisore Operas un baleta teātrī, pēc tam kā ritmoplastikas un aktiermeistarības pedagoģe, arī režisore, turpināja darbu Dailes teātrī. Laikā, kad Dailes teātri vadīja Eduards Smiļģis, Felicita Ertnere palīdzēja veidot Dailes teātra savdabīgo stilu. Balstoties uz F. Delsarta izteiksmīgo kustību teoriju un E. Žaka-Dalkroza ritmikas mācību, F.Ertnere Dailes teātra izrādēs iestudēja dejas un skatuves kustību, ieviesa regulāras ritmoplastikas nodarbības, piedalījās iestudējumu mizanscēnu izveidē. No 1940. gadu vidus F.Ertnere kļuva par līdzautori gandrīz visiem ievērojamākajiem E. Smiļģa iestudējumiem, darbojoties pie tēlu attiecību nianšu un psiholoģiskā pamatojuma izstrādes. Kopā ar E. Smiļģi veidoti visi ievērojamākie Dailes teātra iestudējumi. Vairāk nekā 20 patstāvīgi iestudētas izrādes, no kurām ievērojamākās: Ā. Alunāna „Seši mazi bundzenieki” (1939), V. Vīgantes „Palmas zaļo vienmēr” (1959), Raiņa „Pūt, vējiņi!” (1953), Dž. B. Šova „Māja, kur sirdis lūzt” (1966), E. Vulfa „Svētki Skangalē” (1970). 1950. gadā kļuva par LPSR Tautas skatuves mākslinieci, 1971. gadā saņēma J.Dubura balvu. GALERIJĀ skatāma digitālā izstāde „… Ir jādeg, lai būtu gaišs…. Felicitai Ertnerei – 130”. Izcilajai novadniecei, ilggadējai Dailes teātra kustību konsultantei un režisorei Felicitai Ertnerei (1891-1975) 2021. gada 25. jūlijā ievērojama jubileja – 130 gadi. Izstāde tapusi sadarbībā ar Siguldas pagasta bibliotēku. Resursi par Felicitu Ertneri pieejami arī Siguldas novada bibliotēkas e-katalogā un novadpētniecības datubāzē: https://ej.uz/34ur

↗
Activities

Piemineklis Rūdolfam Blaumanim

⌖ Siguldas novads

Hours not provided

Reviews on Google ↗

Piemineklis Rūdolfam Blaumanim atrodas Dārza un Parka ielu krustojumā. Atklāts1988. gadā. Tēlnieks Igors Dobičins. Rūdolfs Blaumanis ir spilgtākais latviešu rakstnieks 19.gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā. Humānists, cilvēks ar gaišu un labsirdīgu dvēseli, taisnības dievinātājs, savu vēl trūcīgāko draugu atbalstītājs, rūpīgs un iejūtīgs jauno literātu audzinātājs, birokrātisma, karjerisma un carisma politikas nīdējs. Rūdolfs Blaumanis sevi par rakstnieku veidojis apzināti un mērķtiecīgi. Laiks, kurā savus darbus radīja R.Blaumanis, bija nacionālo tautas atmodas ideju caurstrāvots. Literatūrā dominēja nacionālās pašapziņas, pašapliecināšanās, tautiskā romantisma, kā arī reālisma idejas. Dzīves laikā R.Blaumanim tapa ap 50 noveļu, starp kurām dažas izceļas īpaši spilgti un joprojām tiek uzskatītas par latviešu literatūras vērtībām. Viņa spilgtākās noveles ir "Nāves ēnā", "Raudupiete", „Purva bridējs”, „Andriksons”. Rūdolfs Blaumanis ar pasaku bērniem „ Velniņi ” ir pirmās latviešu literārās pasakas autors. Kārlis Skalbe ir teicis: „Blaumanis saviem raksturiem ir devis visu tautas dvēseles pilnību. Viņš tos mums rāda vai nu spēcīgās kaislībās, vai apburošā dvēseles skaidrībā kā „Indrānos” un „Sestdienas vakarā””. Rūdolfs Blaumanis mīlēja cilvēkus. Viņš cieta un dzīvoja ar saviem varoņiem. Viņam nebija ne ļaunu, ne labu cilvēku, viņam bija tikai cilvēki.” Kas vieno Rūdolfu Blaumani un Siguldu? Rakstnieka krustdēls, arī Rūdolfs Blaumanis, laika posmā no 1920. līdz 1940. gadam strādājis par skolotāju Siguldas ģimnāzijā. Bet par rakstnieka pieminekļa vietas izvēli - godīgi var atzīt, ka vispirms savu vārdu ieguva Rūdolfa Blaumaņa iela, kuras galā tikai vēlāk tika uzstādīts piemineklis.

↗
Activities

Piemineklis Teodoram Zaļkalnam

⌖ Siguldas novads

Hours not provided

Reviews on Google ↗

Piemineklis Teodoram Zaļkalnam uzstādīts 2018. gadā, vienlaikus ar tam līdzās esošā kultūras centra "Siguldas devons" atklāšanu. --- Teodora Zaļkalna (dzimuša Grīnberga) dzīve cieši saistīta ar Siguldas novadu – tēlnieks dzimis 1876.gada 30.novembrī Allažu pagasta mājās „Zaļais kalns”, kuras cēlis viņa tēvs Eduards Grīnbergs. Vēlāk pirmskara gados Zaļkalns vasaras pavadījis vecāku mājās Valdemāra ielā, Siguldā, kā arī brāļa Jāņa Grīnberga vasarnīcā Ziedu ielā. Mākslas pamatus Teodors Zaļkalns apguvis Sanktpēterburgā, Štiglica Centrālajā tehniskās zīmēšanas skolā, neilgu laiku Parīzē apmeklējis Ogista Rodēna studiju, savukārt Itālijā, Florencē, papildinājis zināšanas marmora un bronzas apstrādē. No 95 gadus garā mūža mākslinieks septiņus gadu desmitus veltījis tēlniecībai, pedagoga darbam, mākslas kritikai, grafikai un arī dzejai. Piedalījies arī Brāļu kapu un Brīvības pieminekļa konkursos. Tieši pēc Teodora Zaļkalna ierosinājuma Brāļu kapu memoriālā ansambļa izveidošanai izvēlēts Allažu šūnakmens. Teodors Zaļkalns atzinis, ka latviskās mākslas laukā mūsu lielais korektors ir latviskā dzīve – latviskais cilvēks un latviskā daba, tādēļ nozīmīgākā viņa darbu tematika ir bijusi latviešu kultūras darbinieku pieminekļi, portreti un medaļas. Teodora Zaļkalna tēlniecība būtiski ietekmējusi visu latviešu tēlniecības nozaru attīstību, viņš viens no pirmajiem pievērsās granīta skulptūrai un nostabilizēja granīta tēlniecības stilistiskos principus. Sarakstījis arī apcerējumus par svarīgākajiem plastiskās mākslas principiem ("Tēlnieciski būtiskais", publicēts žurnālā "Māksla" 1965, 4). Miris 1972.6.IX Rīgā, apbedīts Raiņa kapos, kur tēlnieka 100.dzimšanas dienā uzstādīts piemineklis granītā "Sēdošā māmiņa" (pēc T.Zaļkalna kompozīcijas granītā darināta K.Baumaņa skulptūra).

↗
Activities

Rotu darbnīca "Baltu rotas"

⌖ Siguldas novads

Hours not provided

Reviews on Google ↗

Rotu darbnīca "Baltu rotas" ir ģimenes uzņēmums, kura piedāvājumā ir seno baltu tautu rotu bagātības, kas nebeidz pārsteigt ar savu formu, rakstiem un stāstu. Šis unikālais vēstījums tiek stāstīts tālāk, veidojot gan precīzas seno rotu kopijas, gan ietverot senās zīmes un simbolus moderna dizaina rotās. Vienas nodarbības ilgums sākot no 45 minūtēm, iespējamais grupas lielums no 5 līdz 25 personām.

↗
Activities

Sateseles pilskalns

⌖ Siguldas novads

Hours not provided

Reviews on Google ↗

Sateseles pilskalns ir Siguldas senākā apdzīvojuma liecinieks. Sateseles pilskalns ir piemērota vieta nelielai pastaigai Siguldas teritorijā, kurā izjust novada vēsturi un aplūkot krāšņos dabas skatus. --- Gaujas lejteces baseinā, arī tagadējā Siguldas, Turaidas un Krimuldas teritorijā senākā apdzīvotība konstatēta ap 2. gadu tūkstoti pirms mūsu ēras. Seniedzīvotāji dzīvoja apmetnēs, nodarbojās ar medībām, zveju, audzēja mājlopus un vieglāk apstrādājamās augsnēs iekopa tīrumus. Arheoloģiskie pētījumi liecina, ka līdz pat aptuveni 7. gs. Siguldas apkārtni apdzīvoja Vidzemes jeb Gaujas zemgaļi. Vēlāk, ap 11. gs., uzplauka krāšņā lībiešu kultūra. Gaujas krastu stāvākajās vietās tika uzceltas koka pilis un nocietinājumi, kur patverties negaidītu uzbrukumu gadījumos. Lībieši novadu galvenos pilskalnus sauca savā valodā: Satesele, Toreida, Kubesele. Pilskalnus modri apsargāja ar lokiem bruņoti karavīri. Tur bija dzirdams arī kalēju, namdaru, podnieku un citu amatnieku darba troksnis. Lai iepazītos ar lībiešu dzīvesveidu un atstātajām liecībām latviešu tautas kultūrā, lūdzam jūs apmeklēt ekspozīciju par Gaujas lībiešiem Turaidas muzejrezervātā! Visi Siguldas apkārtnes pilskalni ir izvietoti Gaujas vai tās pieteku tiešā tuvumā. No trim pusēm tos norobežo dabīgi stāvas nogāzes, no ceturtās – dabīgi neaizsargātās, lēzenās – aizsarggrāvis un valnis. Uz vaļņa uzcēla baļķu aizsargsienu, aizsargsienas iekšpusē atradās dzīvojamās un saimniecības ēkas, kā arī aka. Sateseles pilskalnā jeb Līvu kalnā 13. gs. valdīja lībiešu vecākais – Dabrelis. Pilskalns bijis nocietināts ar 8 metrus augstu un 75 metrus garu aizsargvalni. 13. gs. sākumā te risinājušās sīvas cīņas starp vietējām ciltīm un vācu bruņiniekiem. Sateseles pils vecākais Dabrelis bijis nesamierināms vācu un to nestās kristīgās ticības pretinieks. Indriķa Livonijas hronikā sīki aprakstītas lībiešu cīņas ar vāciešiem pie Sateseles pils – 1206. gada neveiksmīgais pils ieņemšanas mēģinājums un pils pakļaušana dažus gadus vēlāk.

↗
Activities

Stikla studija "Edivetro"

⌖ Siguldas novads

Hours not provided

Reviews on Google ↗

Liesmā kausēta Murano stikla pērles un rotas. Unikāli un smalki darinājumi, radīti Siguldā. Edivetro darbnīca ir viena no retajām vietām Latvijā, kur ir iespējams vērot stikla pērļu tapšanas procesu - tā kausēšanu liesmā, dizaina veidošanu, norūdīšanu un gala produkta izgatavošanu. Stikla darbnīcas apmeklētājiem ir iespēja ne tikai vērot procesu no malas, bet arī pašiem veidot savu unikālo rotu. Darbnīcas apmeklējums jāpiesaka iepriekš.

↗
Activities

SUP noma "Lakeside"

⌖ Siguldas novads

Hours not provided

Reviews on Google ↗

Ūdens aktivitāšu cienītāji novērtēs braucienus ar SUP dēli (angļu valodā - "Stand Up Paddle Board"). Sērfošanai līdzīgais dēlis piemērots, lai dotos aizraujošos braucienos pa upi vai ezeru. SUP dēlis ir viegli pārvietojams, un tā kustību nodrošina garš airis, kas virza SUP dēli uz priekšu līdz ar to atrakcijas baudītājs var stāvēt vai sēdēt, lai izbaudītu piedzīvojumu.

↗
Activities

SUP noma "SUP Rent Sigulda"

⌖ Siguldas novads

Hours not provided

Reviews on Google ↗

Ūdens aktivitāšu cienītāji novērtēs braucienus ar SUP dēli (angļu valodā - "Stand Up Paddle Board"). Sērfošanai līdzīgais dēlis piemērots, lai dotos aizraujošos braucienos pa upi vai ezeru. SUP dēlis ir viegli pārvietojams, un tā kustību nodrošina garš airis, kas virza SUP dēli uz priekšu līdz ar to atrakcijas baudītājs var stāvēt vai sēdēt, lai izbaudītu piedzīvojumu.

↗
Activities

Suvenīru veikals "Cukurs"

⌖ Siguldas novads

Hours not provided

Reviews on Google ↗

Suvenīru veikaliņš “Cukurs”, kas atrodas līdzās slavenajam Siguldas vagoniņam, piedāvā produktus no vairāk kā 200 mājražotāju, amatnieku un dizaineru zīmoliem – kosmētiku, keramiku, pinumus, porcelāna traukus, lina izstrādājumus un, protams, dabīgās sojas vaska sveces, dažādus vietējo gardumus un vegānos našķus, svaigas sulas, tējas un kafiju.

↗
Activities

Vangažu Evaņģēliski Luteriskā baznīca

⌖ Siguldas novads

Hours not provided

Reviews on Google ↗

Vangažu Evaņģēliski Luteriskā baznīca ir sens kultūras un arhitektūras piemineklis, kuru ieskauj mierpilni lauku dabas skati. Vangažu Evaņģēliski Luteriskā baznīca atrodas bieza meža ielokā, nelielā pakalnā. No šī pakalna paveras skats uz mierpilniem lauku dabas skatiem, kurus var nesteidzīgi baudīt, iekārtojoties uz kāda no apkārtnē izvietotiem soliņiem. Baznīca tika atklāta 1789. gadā un darbojās līdz pat 20. gadsimta sākumam, līdz karadarbības rezultātā tika nopostīta. Laika ritējums un vēsturiski notikumi mainīja ēkas izmantošanas nolūkus, un tikai 90. gadu sākumā tā atguva savu īsteno veidolu. Baznīca ir neliela, tomēr ļoti mājīga un gaiša. Jau no attāluma tā izstaro patīkamu siltumu, aicinot apmeklētājus doties iekšā.

↗
Activities

Vēja zvans

⌖ Siguldas novads

Hours not provided

Reviews on Google ↗

Vēja Zvana skulptūras autore ir tēlniece Inta Berga un šo simbolisko Vēja Zvanu atklāja 2007. gadā. Astoņi vēja zvani simbolizē astoņus gadsimtus Siguldas vēsturē. --- Laika atskaite tiek sākta 1207. gadā, tātad, 13. gadsimtā, kad lībiešu pārvaldītās zemes sadalīja Rīgas bīskaps Alberts un Zobenbrāļu ordenis. Šajā gadā ordeņa mestrs Venno uzsāka Siguldas pils celtniecību. Gaujas ielejas pretējā krastā tika uzceltas arī Krimuldas un Turaidas pilis. Tās cēla vietējie lībiešu amatnieki un zemnieki, kuri bija kļuvuši par atkarīgiem cilvēkiem savā tēvu zemē. Šīs trīs pilis celtas ģeogrāfiski izdevīgās vietās, lai no katras pils varētu pārredzēt divas pārējās. 14. gadsimtā Siguldā joprojām saimnieko Livonijas ordenis, tiek veikta pils pārbūve, to no sākotnējā kastellas tipa pārbūvējot par konventa tipa celtni. Pie pils pamazām sāk izvietoties tirgotāju mītnes un citas ēkas. 15. gadsimta rakstos Sigulda pirmoreiz tiek dēvēta par pilsētiņu. Pareizāk sakot, tā bija tirgotāju un amatnieku apmetne, kas aizņēma teritoriju starp tagadējo Siguldas baznīcu un Siguldas pilsdrupām. Pilsētiņai nebija lielas stratēģiskas nozīmes, tā kalpoja par vietējas nozīmes centru. Pie tam - Siguldu toreiz nemaz vēl nesauca par Siguldu – rakstos tiek norādīts Zēgevoldes vārds. 16. gadsimts Siguldai atnes lielas pārmaiņas. Pilsētu veselas divas reizes noposta krievu karaspēks. Pēc Livonijas kara Vidzeme kļūst par Polijas – Lietuvas īpašumu un tiek iekļauta Pārdaugavas hercogistē. Sigulda bija Cēsu vaivadijas Siguldas stārastijas centrs. Pēc kara pilsētiņai izdevās atdzimt – saglabājušās precīzas ziņas par pils un pilsētiņas izskatu, ēkām, ļaudīm, kas tur saimniekojuši. 16. un 17. gadsimta mija iesākās ar nemieriem un pārmaiņām – sākas poļu – zviedru karš, kam beidzoties, Vidzeme uz 100 gadiem nokļuva Zviedrijas sastāvā. 17. gadsimtā notika lielas pārmaiņas muižniecībā – Siguldas muiža tāpat kā daudzas citas tika atsavināta muižniekam un nonāca valsts jeb kroņa pārraudzībā. Reducētās muižas zviedru valdība iznomāja muižniekiem, tie, savukārt, ieguva peļņu, ievācot nodevas un nodarbinot zemniekus klaušu darbos. Pats 18. gadsimta sākums atkal Siguldai nes karu – viena otrai pretim stājas Krievija un Zviedrija, vēsturē šo laiku zinām kā Ziemeļu karu. Karš Siguldas novadu pamatīgi pārmaina, tiek postītas gan muižas, gan zemnieku mājas, iedzīvotāji tiek aizvesti gūstā. Seko Lielais mēris, dzīvi paliek vien ceturtā daļa kādreizējo novada iedzīvotāju. Pēc Ziemeļu kara Vidzeme iekļauta Krievijas impērijas sastāvā. Dzīve lēni, bet atjaunojās – tukšajās sētās atgriezās aizbēgušie, taču vietējo iedzīvotāju dzīves mainījās, jo kaimiņu tukšajās sētās uz dzīvi apmetās ienācēji no Kurzemes un Igaunijas. Siguldas muiža nonāk karavadoņa Pētera fon Lasī rokās, vēlāk mantinieki to pārdod, līdz dažādu darījumu un mantojuma tiesību ceļā muiža nonāk fon Borhu dzimtas īpašumā. 19. gadsimts un īpaši tā otrā puse tolaik mazapdzīvotajai Siguldai ir īpašs uzplaukuma laiks. Tā aizsākumi cieši saistāmi ar Kropotkinu dzimtas saimniekošanu. Siguldas muižnieks slēdza pirmos zemes izpirkšanas līgumus ar zemniekiem. Gadsimta beigās sāka veidoties pagasta sabiedriskā dzīve, tika dibinātas pirmās biedrības, pieauga iedzīvotāju pašapziņas un turības līmenis. Kā īpašs notikums Siguldā 19. gadsimta vidū atzīmējama Krievijas cara II viesošanās. Par godu cara vizītei Siguldā veica dažādus labiekārtošanas darbus – pirmais koka tilts pār Gauju gan nav saglabājies, bet es aicinu Jūs apmeklēt Serpentīna ceļu un Ķeizara krēslu – senās cara vizītes lieciniekus! 19. gadsimta beigās Siguldas vārti tika atvērti apmeklētājiem – pēc dzelzceļa līnijas atklāšanas pilsēta kļuva viegli un ērti sasniedzama atpūtniekiem un vasarniekiem, kas jo lielā skaitā ieradās no Rīgas. Tā laika avīzes raksta, ka Kropotkini pat izmantojuši pazīšanos un sakarus, lai panāktu dzelzceļa līnijas būvi caur Siguldu nevis caur Allažiem, kā tas bijis paredzēts projektā. Šai laikā uzplaukst vasarnīcu celtniecība, atpūtniekus pa apkārtni izvadā ormaņi, Sigulda tiek plaši reklamēta Krievijas izdevumos, kas tūristu pieaugumu tikai veicina, un jau 20. gadsimta sākumā Sigulda līdzās Jūrmalai un Ogrei izveidojas par iecienītu kūrortu. Diemžēl jau iesākto Siguldas izaugsmi izjauca Pirmais pasaules karš. Pilsētiņas dzīvesprieks apsīka, bija sagrauts daudz ēku, interese par Siguldu kā atpūtas vietu mazinājās. Pēc Otrā pasaules kara dzīve atkal mainījās. Izvērtās pilsētas apbūve un Sigulda tika labiekārtota. Atdzima Sigulda kā tūrisma centrs, un par neatņemamu katras ģimenes un klases ekskursiju rudenī kļuva zelta lapu brauciens. Divdesmitais gadsimts ir dinamisku pārmaiņu laiks - padomju varas gadus ar dziesmotu atmodu nomaina atjaunotā Latvijas Republikas neatkarība. Turaidā kā simbols latviešu tautas spēkam un kultūrai tiek dibināts Dainu kalns, Siguldas pils tornī atkal paceļas sarkanbaltsarkanais karogs. Kādreizējie īpašnieki atgūst savus īpašumus, viena pēc otras darbu uzsāk aktīvās atpūtas un sporta centri – slēpošanas trases. Iestāšanās Eiropas Savienībā paver iespējas jaunam tūristu pieplūdumam. 2007. gadā Sigulda ar krāšņām svinībām svin savu astoņsimto dzimšanas dienu un droši iesoļo devītajā gadu simtenī. Uz svētkiem ielās iznāk vietējie siguldieši, ciemos sabrauc radi un draugi no visas Latvijas un ārvalstīm. Prieks, līksmība un gaviles, lepnums par savu pilsētu, savu Siguldu – tas viss atmirdz svinētāju acīs.

↗
Activities

Zuzes māja

⌖ Siguldas novads

Hours not provided

Reviews on Google ↗

Novada nozīmes vēstures un arhitektūras objekts. Ēka celta 1905. gadā un arhitektoniski tā pieder Siguldas vasarnīcu laiku apbūvei, tikai tās formas ir dekoratīvi atturīgākas. Mājas īpašnieks Jānis Zuze visu mūžu bijis pasta ierēdnis. Vēlāk – Siguldas pilsētas domnieks un Rakstnieku pils bibliotekārs. Ēka bijusi tikšanās vieta tā laika radošajai inteliģencei – te dzeju lasījis Aleksandrs Čaks un Elīna Zālīte, bieži viesojās Rutku Tēvs, Felicita Ertnere, Malvīne Vīgnere – Grīnberga, radošas diskusijas veduši Ludorfs Liberts un Niklāvs Strunke. Šajā ēkā P.Blaus, J.Zuze un K.Ertners savu reizi rediģēja avīzi “Siguldas Ziņas”. Vācu okupācijas laikā šīs mājas pagrabā vairākās kastēs tika slēptas Rakstnieku pils bibliotēkas labākās grāmatas.

↗