2017. gadā Morē atklāta Peļņu kaujas simtgadei veltīta piemiņas zīme. Atzīmējot Mazās Juglas kauju 100.gadadienu Mores pagasta „Peļņos”, vietā, kur pulkveža Vācieša komandētā 5. Zemgales pulka strēlnieki 1917.gada 18.septembrī apturēja ķeizariskās Vācijas 8. armijas daļu uzbrukumu Nītaures virzienā un 2. latviešu strēlnieku brigāde pārgāja pretuzbrukumā, atsviežot vācu karaspēku līdz Mālpilij, līdz ar ko latviešu strēlniekiem 1.Pasaules karš faktiski bija beidzies, 2017. gada 16.septembrī tika atklāta piemiņas zīme. Piemiņas zīmes uzstādīšanu ar ziedojumiem ir atbalstījuši uzņēmēji un privātpersonas. Par piemiņas zīmes pamatu kalpo Balvu novadā atrasts nošķelts granīta akmens ar piestiprinātu trapecveida melnu plāksni, kurā iekalts teksts: „12.-18.09.1917. 5. Zemgales un 6. Tukuma latviešu strēlnieku pulki pie “Peļņu” mājām sakāva ķeizariskās Vācijas karaspēku. 16.09.2017.”. Piemiņas vietas izveidi iniciēja biedrības „Latviešu Strēlnieku apvienība” Cēsu nodaļas valde. Nodomu atbalstīja arī Siguldas novada pašvaldība, Jelgavas pilsētas pašvaldība un Tukuma novada pašvaldība. Piemiņas zīmi izgatavoja SIA „Tako akmens”, tās transportēšanu un uzstādīšanu nodrošināja SIA „Liepas Z”, „ZelTrans” un AS „Siguldas Būvmeistars”. Informāciju sagatavoja: Ēvalds Krieviņš, rez. pulkvežleitnants, Cēsu nodaļas vadītājs.
Gaujas senielejai šarmu un kalnu pastaigu „garšu” piešķir ne vien Gaujas upe ar stāvajām senkrasta nogāzēm, bet arī tās pieteku dziļās ielejas un to sāngravas. Vējupītes ieleja pāršķeļ Gaujas senielejas kreiso krastu, tās krastos paslēpti vairāki iespaidīgi iežu atsegumi, nelieli ūdenskritumi un alas. Viena no tām ir interesantā Pētera ala. --- Pētera ala paslēpusies Vējupītes ielejas kreisajā krastā. Tā ir šaura, augsta plaisa, kas izveidojusies Gaujas svītas sarkanajos smilšakmeņos augstu virs upītes līmeņa. To var uzskatīt gandrīz vai par tādu kā mazas aizas un alas krustojumu. Alas garums sasniedz 6,5 metrus, maksimālais platums 2,2 metri, augstums 5,3 metri. Alas dibenā ir šķērsplaisa – tā ir gandrīz 2 m gara un 0,5 m plata. Kādā ceļvedī, kas izdots 1924. gadā pareģots, ka „ar laiku šī ala pavisam aizbirs nobrukumiem un izbeigsies, atstādama varbūt tikai niecīgu iedobumu”. Par laimi, šis pareģojums nav piepildījies, un arī jums ir iespēja alu aplūkot vēl šobaltdien. Līdz alai ved kāpnes un platforma ar margām. Ala saistīta ar vairākiem seniem nostāstiem. Viens no tiem stāsta par alas nosaukuma izcelšanos – zviedru laikos, kad izcēlies karš, šeit no paņemšanas zaldātos slēpies zemnieks Pēteris. Cits stāsts vēsta, ka tajos pašos zviedru laikos alā esot slēpies vecais Grotu māju saimnieks. Reiz, bada mocīts, tas esot pie Siguldas mācītāja muižas dienas laikā sirotāju vidū no patlaban iz krāsns izvilktas maizes vairāk klaipu paķēris un burvības ātrumā pazudis. Trešā teika vēsta, ka te no kara briesmām slēpies vietējais mācītājs un alā kristījis bērnus. Aicinām apmeklētājus atcerēties, ka visas alas atrodas Gaujas Nacionālā parka teritorijā un lūdzam izturēties ar izpratni un cieņu pret senajiem ģeoloģiskajiem dabas pieminekļiem, kas glabā zemes veidošanās vēsturi! Aicinām būt uzmanīgiem, ja alu apmeklējiet ziemas laikā – šeit, ar asajiem nagiem ieķērušies alas sienās, mēdz ziemot sikspārņi.
Piemineklis atklāts: 1944. gada 16. Jūlijā. Piemineklis atklāts pēc K. Zāles nāves. Uzraksts: Par Tēvzemi kritušajiem partizāniem 1941 (atjaunots). Piemineklis atjaunots 2020. gada 5. novembri. Piemineklis atjaunots ar Inčukalna novada domes atbalstu. Restaurators mākslinieks Igors Dobičins. Notikumi: “1940. gada 17. jūnijā Latviju okupēja PSRS. 1941. gada 14. jūnijā tika veiktas deportācijas. 1941. gada 22. jūnijā Vācija uzbruka PSRS un Latvijā ienāca Vērmahta daļas. Sarkanā armija un tās atbalstītāji atkāpās. Daudzviet Latvijā – arī Raganā, Sējā un Inčukalnā – organizējās bijušie aizsargi un patriotiski noskaņoti jauni cilvēki, lai aizsargātu savas mājas un steigtos padzīt padomju okupantus. Kād sējas pagasta “Ziediņos” 1941. gada 1. jūlijā atkal tika uzvilkts Latvijas brīvvalsts karogs, sarkanarmijas speciālas vienības pie Ziemeļu kapiem nošāva šo māju saimnieci – 39 gadus veco Elzu Višu, bet uz Sējas un Krimuldas pagastu robežas viņas māti – 64 gadus veco Elzu Martinovu. Apkārtnes iedzīvotājos tas vēl vairāk radīja naidu un sašutumu, un viņi sāka pulcēties tautas pretošanās kustībā un veidot pašaizsardzības vienības kuras dēvēja arī par pirmajiem partizāniem (Inčukalna grupas vadītājs bija Maksis Cālītis). Novada cīnītājiem pievienojās arī no Litenes militārās nometnes izbēgušie vai arī atbrīvotie kareivji un virsnieki no tā saucamā latviešu teritoriālā korpusa. Bruņota sadursme ar sarkanajiem notika dažas dienas vēlāk, 4. jūlijā, cīņa krita septiņi karavīri un Raganas aptiekāra dēls Pēteris Prašķēvičs. Turklāt Raganas kaujā tika ievainots un saņemts gūstā arī 17 gadus vecais Rēzeknes skolotāju institūta students Jānis Porietis, kuru pie Straupes spīdzināja, nošāva un apraka. Šeit Inčukalnā tika izraksts kopīgs brāļu kaps, uz kuru astoņos zirgu pajūgos katrā pa vienam atveda no baltiem neēvelētiem dēļiem darinātus zārkus, lai kritušos varoņus guldītu dzimtajā zemē. Dažus mēnešus vēlāk, jau vācu okupācijas laikā, kapos uzstādīja Kārļa Zāles (no 1939. gada līdz mūža galam 1942. gada 19. februārim, sakarā ar smago slimību, ģeniālais latviešu tēlnieks izvēlējās Inčukalnu par savu dzīvesvietu) veidotu pieminekli – sērojošas mātes tēls pār rožu klēpi. XX gadsimta piecdesmitajos gados vietējie kompartijas aktīvisti pieminekli saspridzināja. Monuments bojāts un nekustīgs nogulēja līdz pat Atmodai, kad 80. gadu nogalē arvien vairāk cilvēku interesējās un runāja par 1941. gada 4. jūlija notikumiem un aicināja atjaunot Kārļa Zāles pieminekli. Šāda prasība izskanēja 1988. gada 8. septembrī Inčukalna pamatskolā sasauktajā tautas un varas sapulcē, uz kuru sanāca ne vien inčukalnieši, bet arī tuvējo pagastu iedzīvotāji, kā arī Vides Aizsardzības kluba un LNNK biedri no Rīgas. … Pieminekļa atjaunošanā aktīvi piedalījās inčukalnieši – Teodors Ildens, Arvīds Blaus, Pēteris Vorfolomējevs, … un daudzi citi patriotiski nosakņoti cilvēki. 1989. gada 4. jūlijā svinīgā cermonijā no jauna atdzimušo cēlo un skumjo cilni iesvētīja mācītāja Vaira Bitēna.”
1991.gadā, blakus “Spriguļu” mājām, atklāts Soveigas Vasiļjevas veidotais piemineklis Felicitai Ertnerei “Žests”. Piemineklis atklāts Felicitas Erteres simtajā dzimšanas dienā. “Spriguļi” bija Ertneru ģimenes māja, kurā 1995. gadā ar ciempadomes palīdzību tika atklāts muzejs, kas mūsdienās vairs nav saglabājies. Spriežot pēc avotiem, pieminekļa pirmā atrašanās vieta bijusi citur. Pateicoties “Spriguļu” mājas iedzīvotāju ierosinājumam, nolemts piemiņas akmeni pārvietot uz tuvumā esošās “Spriguļu” mājas pagalmu. “Spriguļu” mājas Siguldā izveidojās par savdabīgu Siguldas Kultūras centru, jo Ertneru mājās viesojošies daudzi ievērojami kultūras darbinieki- Alfrēds Antmanis- Briedītis, Vilis Segliņš, Lilija Ērika, Lilija Štengele, Eduards Smiļģis un Rainis. Felicita Ertnere dzimusi 1891. gada 25. jūlijā – mirusi 1975. gada 3. septembrī bija režisore, kustību konsultante, skatuves mākslas pedagoģe, Eduarda Smiļģa līdzgaitniece. Felicita Ertnere dzimusi Rīgas apriņķa Siguldas pagasta, nu jau Siguldas pilsētas „Spriguļu” mājās, lauksaimnieku ģimenē. Beigusi V. Olava komercskolu Rīgā (1911), Pētrburgas P. Leshafta Augstāko sieviešu kursu vispārizglītojošo nodaļu (1912), P. Leshafta Fiziskās audzināšanas institūtu (1917), S. Aueres ritmiskās vingrošanas un plastikas studiju Pēterburgā (1919). Studiju nolūkos apceļojusi Eiropas mākslas centrus (1923-1936). Darba gaitas sāka kā fiziskās audzināšanas skolotāja A. Lunačarska internātskolā Petrogradā (1917-1920). 1920. gadā atgriezās Rīgā – bija kustību disciplīnu pedagoģe Rīgas Tautas augstskolas dramatiskajā studijā un, E. Smiļģa aicināta, 1920. gadā sāka strādāt par kustību konsultanti Dailes teātrī. Pasniedza ritmoplastiku Latvju dramatiskajos kursos. 1940/1941. gada sezonā bija režisore Operas un baleta teātrī, pēc tam kā ritmoplastikas un aktiermeistarības pedagoģe, arī režisore, turpināja darbu Dailes teātrī. Laikā, kad Dailes teātri vadīja Eduards Smiļģis, Felicita Ertnere palīdzēja veidot Dailes teātra savdabīgo stilu. Balstoties uz F. Delsarta izteiksmīgo kustību teoriju un E. Žaka-Dalkroza ritmikas mācību, F.Ertnere Dailes teātra izrādēs iestudēja dejas un skatuves kustību, ieviesa regulāras ritmoplastikas nodarbības, piedalījās iestudējumu mizanscēnu izveidē. No 1940. gadu vidus F.Ertnere kļuva par līdzautori gandrīz visiem ievērojamākajiem E. Smiļģa iestudējumiem, darbojoties pie tēlu attiecību nianšu un psiholoģiskā pamatojuma izstrādes. Kopā ar E. Smiļģi veidoti visi ievērojamākie Dailes teātra iestudējumi. Vairāk nekā 20 patstāvīgi iestudētas izrādes, no kurām ievērojamākās: Ā. Alunāna „Seši mazi bundzenieki” (1939), V. Vīgantes „Palmas zaļo vienmēr” (1959), Raiņa „Pūt, vējiņi!” (1953), Dž. B. Šova „Māja, kur sirdis lūzt” (1966), E. Vulfa „Svētki Skangalē” (1970). 1950. gadā kļuva par LPSR Tautas skatuves mākslinieci, 1971. gadā saņēma J.Dubura balvu. GALERIJĀ skatāma digitālā izstāde „… Ir jādeg, lai būtu gaišs…. Felicitai Ertnerei – 130”. Izcilajai novadniecei, ilggadējai Dailes teātra kustību konsultantei un režisorei Felicitai Ertnerei (1891-1975) 2021. gada 25. jūlijā ievērojama jubileja – 130 gadi. Izstāde tapusi sadarbībā ar Siguldas pagasta bibliotēku. Resursi par Felicitu Ertneri pieejami arī Siguldas novada bibliotēkas e-katalogā un novadpētniecības datubāzē: https://ej.uz/34ur
Piemineklis Rūdolfam Blaumanim atrodas Dārza un Parka ielu krustojumā. Atklāts1988. gadā. Tēlnieks Igors Dobičins. Rūdolfs Blaumanis ir spilgtākais latviešu rakstnieks 19.gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā. Humānists, cilvēks ar gaišu un labsirdīgu dvēseli, taisnības dievinātājs, savu vēl trūcīgāko draugu atbalstītājs, rūpīgs un iejūtīgs jauno literātu audzinātājs, birokrātisma, karjerisma un carisma politikas nīdējs. Rūdolfs Blaumanis sevi par rakstnieku veidojis apzināti un mērķtiecīgi. Laiks, kurā savus darbus radīja R.Blaumanis, bija nacionālo tautas atmodas ideju caurstrāvots. Literatūrā dominēja nacionālās pašapziņas, pašapliecināšanās, tautiskā romantisma, kā arī reālisma idejas. Dzīves laikā R.Blaumanim tapa ap 50 noveļu, starp kurām dažas izceļas īpaši spilgti un joprojām tiek uzskatītas par latviešu literatūras vērtībām. Viņa spilgtākās noveles ir "Nāves ēnā", "Raudupiete", „Purva bridējs”, „Andriksons”. Rūdolfs Blaumanis ar pasaku bērniem „ Velniņi ” ir pirmās latviešu literārās pasakas autors. Kārlis Skalbe ir teicis: „Blaumanis saviem raksturiem ir devis visu tautas dvēseles pilnību. Viņš tos mums rāda vai nu spēcīgās kaislībās, vai apburošā dvēseles skaidrībā kā „Indrānos” un „Sestdienas vakarā””. Rūdolfs Blaumanis mīlēja cilvēkus. Viņš cieta un dzīvoja ar saviem varoņiem. Viņam nebija ne ļaunu, ne labu cilvēku, viņam bija tikai cilvēki.” Kas vieno Rūdolfu Blaumani un Siguldu? Rakstnieka krustdēls, arī Rūdolfs Blaumanis, laika posmā no 1920. līdz 1940. gadam strādājis par skolotāju Siguldas ģimnāzijā. Bet par rakstnieka pieminekļa vietas izvēli - godīgi var atzīt, ka vispirms savu vārdu ieguva Rūdolfa Blaumaņa iela, kuras galā tikai vēlāk tika uzstādīts piemineklis.
Piemineklis Teodoram Zaļkalnam uzstādīts 2018. gadā, vienlaikus ar tam līdzās esošā kultūras centra "Siguldas devons" atklāšanu. --- Teodora Zaļkalna (dzimuša Grīnberga) dzīve cieši saistīta ar Siguldas novadu – tēlnieks dzimis 1876.gada 30.novembrī Allažu pagasta mājās „Zaļais kalns”, kuras cēlis viņa tēvs Eduards Grīnbergs. Vēlāk pirmskara gados Zaļkalns vasaras pavadījis vecāku mājās Valdemāra ielā, Siguldā, kā arī brāļa Jāņa Grīnberga vasarnīcā Ziedu ielā. Mākslas pamatus Teodors Zaļkalns apguvis Sanktpēterburgā, Štiglica Centrālajā tehniskās zīmēšanas skolā, neilgu laiku Parīzē apmeklējis Ogista Rodēna studiju, savukārt Itālijā, Florencē, papildinājis zināšanas marmora un bronzas apstrādē. No 95 gadus garā mūža mākslinieks septiņus gadu desmitus veltījis tēlniecībai, pedagoga darbam, mākslas kritikai, grafikai un arī dzejai. Piedalījies arī Brāļu kapu un Brīvības pieminekļa konkursos. Tieši pēc Teodora Zaļkalna ierosinājuma Brāļu kapu memoriālā ansambļa izveidošanai izvēlēts Allažu šūnakmens. Teodors Zaļkalns atzinis, ka latviskās mākslas laukā mūsu lielais korektors ir latviskā dzīve – latviskais cilvēks un latviskā daba, tādēļ nozīmīgākā viņa darbu tematika ir bijusi latviešu kultūras darbinieku pieminekļi, portreti un medaļas. Teodora Zaļkalna tēlniecība būtiski ietekmējusi visu latviešu tēlniecības nozaru attīstību, viņš viens no pirmajiem pievērsās granīta skulptūrai un nostabilizēja granīta tēlniecības stilistiskos principus. Sarakstījis arī apcerējumus par svarīgākajiem plastiskās mākslas principiem ("Tēlnieciski būtiskais", publicēts žurnālā "Māksla" 1965, 4). Miris 1972.6.IX Rīgā, apbedīts Raiņa kapos, kur tēlnieka 100.dzimšanas dienā uzstādīts piemineklis granītā "Sēdošā māmiņa" (pēc T.Zaļkalna kompozīcijas granītā darināta K.Baumaņa skulptūra).
Rotu darbnīca "Baltu rotas" ir ģimenes uzņēmums, kura piedāvājumā ir seno baltu tautu rotu bagātības, kas nebeidz pārsteigt ar savu formu, rakstiem un stāstu. Šis unikālais vēstījums tiek stāstīts tālāk, veidojot gan precīzas seno rotu kopijas, gan ietverot senās zīmes un simbolus moderna dizaina rotās. Vienas nodarbības ilgums sākot no 45 minūtēm, iespējamais grupas lielums no 5 līdz 25 personām.
Sateseles pilskalns ir Siguldas senākā apdzīvojuma liecinieks. Sateseles pilskalns ir piemērota vieta nelielai pastaigai Siguldas teritorijā, kurā izjust novada vēsturi un aplūkot krāšņos dabas skatus. --- Gaujas lejteces baseinā, arī tagadējā Siguldas, Turaidas un Krimuldas teritorijā senākā apdzīvotība konstatēta ap 2. gadu tūkstoti pirms mūsu ēras. Seniedzīvotāji dzīvoja apmetnēs, nodarbojās ar medībām, zveju, audzēja mājlopus un vieglāk apstrādājamās augsnēs iekopa tīrumus. Arheoloģiskie pētījumi liecina, ka līdz pat aptuveni 7. gs. Siguldas apkārtni apdzīvoja Vidzemes jeb Gaujas zemgaļi. Vēlāk, ap 11. gs., uzplauka krāšņā lībiešu kultūra. Gaujas krastu stāvākajās vietās tika uzceltas koka pilis un nocietinājumi, kur patverties negaidītu uzbrukumu gadījumos. Lībieši novadu galvenos pilskalnus sauca savā valodā: Satesele, Toreida, Kubesele. Pilskalnus modri apsargāja ar lokiem bruņoti karavīri. Tur bija dzirdams arī kalēju, namdaru, podnieku un citu amatnieku darba troksnis. Lai iepazītos ar lībiešu dzīvesveidu un atstātajām liecībām latviešu tautas kultūrā, lūdzam jūs apmeklēt ekspozīciju par Gaujas lībiešiem Turaidas muzejrezervātā! Visi Siguldas apkārtnes pilskalni ir izvietoti Gaujas vai tās pieteku tiešā tuvumā. No trim pusēm tos norobežo dabīgi stāvas nogāzes, no ceturtās – dabīgi neaizsargātās, lēzenās – aizsarggrāvis un valnis. Uz vaļņa uzcēla baļķu aizsargsienu, aizsargsienas iekšpusē atradās dzīvojamās un saimniecības ēkas, kā arī aka. Sateseles pilskalnā jeb Līvu kalnā 13. gs. valdīja lībiešu vecākais – Dabrelis. Pilskalns bijis nocietināts ar 8 metrus augstu un 75 metrus garu aizsargvalni. 13. gs. sākumā te risinājušās sīvas cīņas starp vietējām ciltīm un vācu bruņiniekiem. Sateseles pils vecākais Dabrelis bijis nesamierināms vācu un to nestās kristīgās ticības pretinieks. Indriķa Livonijas hronikā sīki aprakstītas lībiešu cīņas ar vāciešiem pie Sateseles pils – 1206. gada neveiksmīgais pils ieņemšanas mēģinājums un pils pakļaušana dažus gadus vēlāk.
Liesmā kausēta Murano stikla pērles un rotas. Unikāli un smalki darinājumi, radīti Siguldā. Edivetro darbnīca ir viena no retajām vietām Latvijā, kur ir iespējams vērot stikla pērļu tapšanas procesu - tā kausēšanu liesmā, dizaina veidošanu, norūdīšanu un gala produkta izgatavošanu. Stikla darbnīcas apmeklētājiem ir iespēja ne tikai vērot procesu no malas, bet arī pašiem veidot savu unikālo rotu. Darbnīcas apmeklējums jāpiesaka iepriekš.
Ūdens aktivitāšu cienītāji novērtēs braucienus ar SUP dēli (angļu valodā - "Stand Up Paddle Board"). Sērfošanai līdzīgais dēlis piemērots, lai dotos aizraujošos braucienos pa upi vai ezeru. SUP dēlis ir viegli pārvietojams, un tā kustību nodrošina garš airis, kas virza SUP dēli uz priekšu līdz ar to atrakcijas baudītājs var stāvēt vai sēdēt, lai izbaudītu piedzīvojumu.
Ūdens aktivitāšu cienītāji novērtēs braucienus ar SUP dēli (angļu valodā - "Stand Up Paddle Board"). Sērfošanai līdzīgais dēlis piemērots, lai dotos aizraujošos braucienos pa upi vai ezeru. SUP dēlis ir viegli pārvietojams, un tā kustību nodrošina garš airis, kas virza SUP dēli uz priekšu līdz ar to atrakcijas baudītājs var stāvēt vai sēdēt, lai izbaudītu piedzīvojumu.
Suvenīru veikaliņš “Cukurs”, kas atrodas līdzās slavenajam Siguldas vagoniņam, piedāvā produktus no vairāk kā 200 mājražotāju, amatnieku un dizaineru zīmoliem – kosmētiku, keramiku, pinumus, porcelāna traukus, lina izstrādājumus un, protams, dabīgās sojas vaska sveces, dažādus vietējo gardumus un vegānos našķus, svaigas sulas, tējas un kafiju.
