Tautā mīļi dēvēts par Bundulīti, kādreizējais piena paviljons celts 1910.gadā ar nolūku tirgot pienu un uzkodas tūristiem, kuri apmeklē Turaidu un Gūtmaņa alu. Piena paviljona būve bija pirmais uzdevums, ko Turaidas muižas īpašnieks barons Aleksandrs Staels fon Holšteins uzticēja būvamatniekam un muižas jaunajam būvdarbu vadītājam Jānim Lapiņam. Pēc kāda Dancigas arhitekta skices kiosku uzcēla piekalnē netālu no Gūtmaņalas - visu no ozola koka, ar granīta un akmens pamatiem un tādām pašām kāpnēm uz to. Barons un arī skices autors ar meistara un viņa 15 vīru būvbrigādes darbu bija ļoti apmierināts. Par atzinību Lapiņš saņēma 25 rubļus un zīmējamos piederumus. Savulaik piena paviljons bijis arī Siguldā, bet līdz mūsdienām tas nav saglabājies.
Ezernieku karsta kritenes ir viena no lielākajām Latvijas karsta kriteņu sistēmām. --- Aizsargājamā teritorija 60 ha platībā. Unikāls ģeoloģisks objekts - Ezernieku karsta kritenes ir zemes iegruvumi (aptuveni 1-6 m dziļumā, 3-10 m diametrā), kas veidojas vietās, kur pazemes ūdeņi izskalojuši ģipsi, pazemes slāņos izveidojot tukšumus. Karsta procesos radušās gravas, piltuvveida kritenes un divi ezeri - Vecezers un Linezers, kuriem konstatētas neregulāras ūdens līmeņa svārstības. Linezers reizēm uzvedas pavisam dīvaini - tā ūdens daļēji vai pilnīgi aiziet pazemē. Pēdējās desmitgadēs novērots, ka Linezerā caur aptuveni 9m dziļas piltuves ūdensrijēju daļēji vai pilnībā pazūd ūdens.
Inčukalna Velnala ir nostāstiem apvīta ala, kas tumšajā dziļumā glabā daudzus noslēpumus… Sena teika vēsta, ka tajā dzīvojis pats velns! Ceļš uz Velnalu ved gar plašām pļavām, kurās redzami lieli, nokaltuši koki. Tie izliekušies tik savādi un tukšu lauku vidū izskatās gluži kā apburti… Arī pašas Velnalas noskaņa ir neparasta. Tās iekšpusē vienmēr dzirdams kluss pazemes ūdens tecējums un valda noslēpumaina pustumsa. Šķiet, ka ala nevēlas atklāties svešām acīm!
Pilskalns ir valsts nozīmes arheoloģiskais piemineklis. Pilskalnam ir izteiksmīgs siluets, ko veido dubulti vaļņi un grāvji. Rietumpusē pret Lojas upi slejas majestātiska siena, kas sastāv no sarkana smilšakmens, bet ziemeļos un ziemeļaustrumos – dziļa grava. Dabiski neaizsargātajā pusē uzbērts lokveida valnis, ko ienaidniekam vēl grūtāk pārvaramu darīja priekšā esošais grāvis. Daļa no senā aizsarggrāvja aizbērta, ierīkojot meža ceļu.
Mazā Velnala atrodas Gaujas krastā Piķenes kraujā 1 km augšpus Velnalas klintīm. Kopējais alas garums ir nedaudz vairāk kā 10 metri un alas ieeju sadala pīlārs. Ala zināma jau kopš 19. gadsimta beigām, tomēr Mazās Velnalas nosaukums pirmo reizi minēts tikai 1950. gados. Arheologs Juris Urtāns 1977. gadā alu ieskaitīja kulta alu sarakstā. Netālu no Mazās Velna alas iztek Gudrības avotiņš, kurā mātes esot nesušas mazgāt bērnus, lai tie augtu gudri. Aicinām apmeklētājus atcerēties, ka visas alas atrodas Gaujas Nacionālā parka teritorijā un lūdzam izturēties ar izpratni un cieņu pret senajiem ģeoloģiskajiem dabas pieminekļiem, kas glabā zemes veidošanās vēsturi!
Piķenes krauja ir ap 1km garš un 70-80m augsts Gaujas labā pamatkrasta posms, ar blakus esošām nelielām aizām. Dodoties pastaigu maršrutā, iespējams aplūkot vairākas smilšakmens atseguma vietas un nelielu ūdenskritumu. Piķenes krauju klāj nogāžu meži, kas ir aizsargājami biotopi. Tajos dominē ozols, liepa, kļava un lazdas. Piemērota augu – paparžaugu, ziedaugu, sūnu, ķērpju un arī sēņu vērošanas vieta. Gar Gaujas senlejas krastu ļoti daudz liela izmēra kritalu (vaboļu kāpuru, vārpstiņgliemežu, sēņu un kukaiņu dzīves vide), sausokņu. Redzamas dažādu dzeņu un dzilnu (dzirdamas arī balsis) sugu kalumu pēdas uz koku stumbriem, sēra piepes. Bagātīgs sūnu klāsts, tai skaitā parastā vāverastīte.
Aptuveni 600m garais serpentīna ceļš ved no Siguldas Svētku laukuma līdz Gaujai, dodot iespēju iepazīt Gaujas senlejas unikālo skaistumu no cita skatu punkta. Serpentīna ceļš ved pa stāvo Gaujas senieleju un vietām sasniedz 27% stāvu lejupceļu, ja dodaties lejup no Svētku laukuma. 2015. gadā veidotais serpentīna ceļš ir bruģēts un uz tā ir izveidoti vairāki skatu laukumi, atpūtas zonas un velo novietnes.
Mālpils ciema augstākais punkts (114,7 m v.j.l.). Kādreiz kalnā atradās Velna tornis, kas kalpoja muižkungiem par izklaides vietu, šeit dzēra tēju un no torņa ejošajās meža stigās medīja dzīvniekus. Tornis esot bijis tik augsts, ka gaisma tā pēdējā stāvā maldinājusi kuģus jūras līcī, tāpēc vairākus stāvus pēc ķeizara pavēles bijis jānojauc. Šodien no torņa palikuši tikai ar zāli apauguši pamati.
Lielais, izplūdušas formas uzkalniņš visticamāk attiecas uz tā dēvētajiem Gaujas zemgaļiem – baltu cilšu pārstāvjiem. Tas attiecas uz laiku, kas datējams ar 1. gadu tūkstoti pirms Kristus.
Mores pagastā Siguldas-Mores ceļa malā pie Roznēnu ozola atrodas 2. Piemineklis nes uzrakstu: „Es ticēju, Tēvzeme brīva reiz kļūs…” pasaules kara Latviešu leģiona karavīru Brāļu kapi 117 karavīriem, kas krituši Mores kaujās 1944. gadā no 25. septembra līdz 6. oktobrim. Brāļu kapos pārbedīšanas un labiekārtošanas darbi tika veikti no 1988. līdz 1995.gadam. Tēlnieka Andreja Jansona kaltais piemiņas akmens uzstādīts 1991. gada 11. novembrī. Katru gadu septembra pēdējā sestdienā notiek kritušo karavīru piemiņas pasākums.
Mores centrā galvenā ceļa malā atrodas Sarkanās armijas karavīru Brāļu kapi, kur apbedīti ap 2000 Mores kaujās kritušo karavīru. Kapu ansamblis veidots divas reizes, pēc kara un 1974. gadā, kad tas labiekārtots un te atklāts tēlnieces B. Grīsles veidotais piemineklis.
