Inčukalna Velnala ir nostāstiem apvīta ala, kas tumšajā dziļumā glabā daudzus noslēpumus… Sena teika vēsta, ka tajā dzīvojis pats velns! Ceļš uz Velnalu ved gar plašām pļavām, kurās redzami lieli, nokaltuši koki. Tie izliekušies tik savādi un tukšu lauku vidū izskatās gluži kā apburti… Arī pašas Velnalas noskaņa ir neparasta. Tās iekšpusē vienmēr dzirdams kluss pazemes ūdens tecējums un valda noslēpumaina pustumsa. Šķiet, ka ala nevēlas atklāties svešām acīm!
Pilskalns ir valsts nozīmes arheoloģiskais piemineklis. Pilskalnam ir izteiksmīgs siluets, ko veido dubulti vaļņi un grāvji. Rietumpusē pret Lojas upi slejas majestātiska siena, kas sastāv no sarkana smilšakmens, bet ziemeļos un ziemeļaustrumos – dziļa grava. Dabiski neaizsargātajā pusē uzbērts lokveida valnis, ko ienaidniekam vēl grūtāk pārvaramu darīja priekšā esošais grāvis. Daļa no senā aizsarggrāvja aizbērta, ierīkojot meža ceļu.
Mazā Velnala atrodas Gaujas krastā Piķenes kraujā 1 km augšpus Velnalas klintīm. Kopējais alas garums ir nedaudz vairāk kā 10 metri un alas ieeju sadala pīlārs. Ala zināma jau kopš 19. gadsimta beigām, tomēr Mazās Velnalas nosaukums pirmo reizi minēts tikai 1950. gados. Arheologs Juris Urtāns 1977. gadā alu ieskaitīja kulta alu sarakstā. Netālu no Mazās Velna alas iztek Gudrības avotiņš, kurā mātes esot nesušas mazgāt bērnus, lai tie augtu gudri. Aicinām apmeklētājus atcerēties, ka visas alas atrodas Gaujas Nacionālā parka teritorijā un lūdzam izturēties ar izpratni un cieņu pret senajiem ģeoloģiskajiem dabas pieminekļiem, kas glabā zemes veidošanās vēsturi!
Piķenes krauja ir ap 1km garš un 70-80m augsts Gaujas labā pamatkrasta posms, ar blakus esošām nelielām aizām. Dodoties pastaigu maršrutā, iespējams aplūkot vairākas smilšakmens atseguma vietas un nelielu ūdenskritumu. Piķenes krauju klāj nogāžu meži, kas ir aizsargājami biotopi. Tajos dominē ozols, liepa, kļava un lazdas. Piemērota augu – paparžaugu, ziedaugu, sūnu, ķērpju un arī sēņu vērošanas vieta. Gar Gaujas senlejas krastu ļoti daudz liela izmēra kritalu (vaboļu kāpuru, vārpstiņgliemežu, sēņu un kukaiņu dzīves vide), sausokņu. Redzamas dažādu dzeņu un dzilnu (dzirdamas arī balsis) sugu kalumu pēdas uz koku stumbriem, sēra piepes. Bagātīgs sūnu klāsts, tai skaitā parastā vāverastīte.
Aptuveni 600m garais serpentīna ceļš ved no Siguldas Svētku laukuma līdz Gaujai, dodot iespēju iepazīt Gaujas senlejas unikālo skaistumu no cita skatu punkta. Serpentīna ceļš ved pa stāvo Gaujas senieleju un vietām sasniedz 27% stāvu lejupceļu, ja dodaties lejup no Svētku laukuma. 2015. gadā veidotais serpentīna ceļš ir bruģēts un uz tā ir izveidoti vairāki skatu laukumi, atpūtas zonas un velo novietnes.
Mālpils ciema augstākais punkts (114,7 m v.j.l.). Kādreiz kalnā atradās Velna tornis, kas kalpoja muižkungiem par izklaides vietu, šeit dzēra tēju un no torņa ejošajās meža stigās medīja dzīvniekus. Tornis esot bijis tik augsts, ka gaisma tā pēdējā stāvā maldinājusi kuģus jūras līcī, tāpēc vairākus stāvus pēc ķeizara pavēles bijis jānojauc. Šodien no torņa palikuši tikai ar zāli apauguši pamati.
Lielais, izplūdušas formas uzkalniņš visticamāk attiecas uz tā dēvētajiem Gaujas zemgaļiem – baltu cilšu pārstāvjiem. Tas attiecas uz laiku, kas datējams ar 1. gadu tūkstoti pirms Kristus.
Raunas centrā, pie domes ēkas, ir uzstādīti pieci Romānikas un Gotikas stilā veidoti galerijas stendi. Šajā dabas galerijā tiks izstādītas mainīgās galerijas, kas nozīmē, ka mākslas darbi ik pēc noteikta laika tiek mainīti.
Ēka atvēŗta 1926. gadā. Tā piederēja Paulam Baumanim, kas te atvēra kafejnīcu un pansiju "Oger- kurhaus". Vakaros šeit spēlēja mūziķi, un tā bija labi iecienīta no Rīgas Mākslinieku puses. No 1935. gada šī ēka kļuva par sabiedriskās dzīves centru Ogrē.
