Tautas nama ēka ir celta 1926. gadā. Nesen ēkai veikta renovācija. Šeit notiek dazāda veida kultūras, mākslas pasākumi. Allažu Tautas nams atrodas netālu no dabas lieguma Ezernieku karsta kritenes un Linezera. Lai uzlabotu piekļuvi ēkai dažādām auditorijām, izbūvēta uzbrauktuve cilvēkiem ar kustību ierobežojumiem vai ērtākai bērnu ratiņu pārvietošanai, kā arī ir labiekārtota teritorija ap Allažu pagasta Tautas namu.
Ādas apdare ir viens no senākajiem amatniecības veidiem. Agrāk no ādas tika izgatavots gandrīz viss un arī mūsdienu pasaulē āda ir palikusi kā piesaistoša un moderna amatniecība. Meistarklašu apmeklējums jāpiesaka iepriekš pa T. +371 26442590 --- Ādas artelī gan pieaugušie, gan bērni var vērot ādas darbu tapšanas procesu, kā arī paši izveidot interesantas un noderīgas dāvanas tuviniekiem vai pagatavot vienkāršus suvenīrus.
Šī ēka kā dzīvojamas nams būvēta 19. gs. beigās. Sākotnēji tajā dzīvoja kņaza Nikolaja Kropotkina ģimene. Pēc Kropotkinu pārcelšanās uz Jauno pili šo pārveidoja par pansiju un iznomāja. Pēc agrārās reformas pilī saimniekoja Erna Poruka, dzejnieka Jāņa Poruka atraitne, kuras laikā 1927. gadā ēkā notika pārbūve un pansijā uzturējās gan pašmāju, gan ārzemju viesi. --- 1935. gadā pansija tika pārbūvēta Siguldas ģimnāzijas vajadzībām, būtiski izmainot ēkas ārējo izskatu. Pēc Otrā pasaules kara ēkā atradās mācību iestādes. Ilgu laiku Baltā pils stāvējusi nosacīti pamesti, vienīgie tās iemītnieki ilgu laiku bija sikspārņi. No 2006. līdz 2007. gadam Gaujas nacionālā parka administrācija, saņemot Eiropas Savienības līdzfinansējumu, veikusi ēkas rekonstrukciju, atjaunojot nama kādreizējo skaistumu. Baznīcas ielas apbūve cieši saistīta ar Gaujas nacionālo parku – kopš tā izveidošanas te atradusies parka administrācija (šobrīd – Dabas aizsardzības pārvaldes Vidzemes reģionālā administrācija). Gaujas nacionālais parks dibināts 1973. gadā, taču tā izveidošanas ideja ir krietni senāka. Jau 20. gs. 20. gados Gaujas krastos apmēram 600 hektāru platībā bija izveidots Siguldas nacionālais parks. Padomju laikos šo teritoriju saglabāja, pārdēvējot par Tautas parku un izvairoties no bīstamā vārda „nacionālais”. 70. gadu sākumā šos aizspriedumus izdevās pārvarēt, un tika dibināts pirmais nacionālais parks Latvijā. Šobrīd tas ir viens no populārākajiem tūrisma, aktīvās atpūtas un sporta galamērķiem un ir otrais apmeklētākais ārvalstu tūristu galamērķis pēc Rīgas. Gaujas nacionālais parks izveidots, lai aizsargātu unikālu dabas kompleksu - Gaujas senieleju. Gaujas garums ir 452 kilometri, 93,5 kilometrus Gauja plūst pa plašu ieleju, kas veido nacionālā parka kodolu jeb centrālo daļu. Gaujas senieleja ietver gan maz pārveidotas dabas teritorijas, gan vēsturiski veidojušās lauku ainavas, gan nozīmīgus senatnes pieminekļus. Te pārstāvētas gandrīz visas galvenās Latvijā sastopamās ekosistēmas un ir liela kā biotopu, tā bioloģiskā daudzveidība. Gaujas nacionālais parks ir īstā vieta, kur baudīt dabu, skaistus skatus no senielejas krastiem un cilvēka radītiem objektiem. To vislabāk darīt, ejot ar kājām, braucot ar divriteni vai laivu. Blakus Baltajai pilij atrodas pagrabs, kurš kādreiz kalpojis par patveršanās vietu iespējamo gaisa uzbrukumu gadījumos. Šo pagrabu, pateicoties nemainīgajai temperatūrai visa gada garumā, par labu patveršanās vietu ziemošanai atzinuši sikspārņi.
Dodies plosta braucienā ar leģendārāko Gaujas Nacionālā parka inspektoru - Gaujas Mitro! Brauciena laikā stūres vīrs - gids Mitrais izstāstīs ne tikai par klintīm, alām, salām, atvariem un sērēm, bet arī dalīsies savos stāstos par plostniekiem un koku pludinātājiem, par Gaujas zivīm un dabas aizsardzības inspektoru piedzīvojumiem, tverstot maluzvejniekus.
Baltijas lielākā ala – grota, ir senākais tūrisma objekts Latvijā, kura sienas bijušas daudzu notikumu liecinieces un glabā uzrakstus jau no 17. gadsimta. Ļaudis mēdz stāstīt, ka alas avotiņam piemītot spēja dziedināt. To, ārstējot cilvēkus, kādreiz izmantojis vīrs, kurš tautā saukts par “gut mann”. Tā ala ieguvusi savu nosaukumu. Tepat dzimis arī skaistais stāsts par Turaidas Rozi, kas pie alas slepus tikusies ar savu mīļoto Viktoru. Lai aizsargātu šo un vēl neskaitāmus iespaidīgus devona perioda smilšakmens atsegumus Gaujas un tās pieteku krastos, pirms 45 gadiem dibināts Gaujas Nacionālais parks. Tas ir vecākais nacionālais parks Latvijā un lielākais Baltijas valstīs. 300m attālumā no Gūtmaņa alas atrodas Tūrisma informācijas centrs un maksas stāvlaukums. Maksa par transportlīdzekļu novietošanu stāvlaukumā: vieglā automašīna 2.50 EUR; mikroautobuss 5.00 EUR; autobuss 7.00 EUR. --- Uz alas sienām ir saglabājušies uzraksti no 17. gadsimta. Mūsdienās uz alas sienām senākie atrodamie uzraksti, kuri vēl ir daļēji saglabājušies ir “GEORG CO[N]RAD VON VNGEREN ST[E]RNBERG 1688” un “ANNA MAGDALENA VON TIESENHAVSEN ANNO 1677”. Par Gūtmaņa alu to iedēvējuši baltvācu ceļotāji, jo alai līdzās dzīvojis dziednieks, kas ārstējis ļaudis ar avota ūdeni un ārstniecības augiem. Ar alu saistītas arī vairākas teikas. Vecākā no tām stāsta par virsaiša Rindauga neuzticīgo sievu, no kuras asarām cēlies avotiņš. Ar Gūtmaņalu saistās arī teika par Turaidas Rozi – Maiju un viņas traģisko mīlestību ar Siguldas pils dārznieku Viktoru Heilu. Aicinām apmeklētājus atcerēties, ka visas alas atrodas Gaujas Nacionālā parka teritorijā un lūdzam izturēties ar izpratni un cieņu pret senajiem ģeoloģiskajiem dabas pieminekļiem, kas glabā zemes veidošanās vēsturi!
Veidojies uz Inčukalna kultūras biedrības bāzes. Misija: Izglītība, radošums un atpūta – nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšana. Darbība: Inčukalna Tautas nams nodrošina plašu pieejamību dažāda vecuma un interešu novada iedzīvotājiem. Nodrošina nepārtrauktu Dziesmu un Deju svētku tradīcijas pēctecību. Veic iedzīvotāju interešu izzināšanu. Sadarbojas ar citām pašvaldības iestādēm un struktūrvienībām, LNKC, KM, nevalstiskajām un citām organizācijām.
Izjādes ar zirgiem, bērnu vizināšana, jāšanas prasmju apgūšana. Piedāvājumā arī atpūtas vieta ar nojumi, grilu un ugunskura vietu. Iespēja organizēt atpūtu bērnu dārzu grupiņām, skolēniem, kā arī citiem kolektīviem. Darba laiks: Pirmdiena – svētdiena (ar iepriekšēju pieteikšanos) Cenas: Izjāde ar zirgu (1 stunda) 30 EUR Izjāde ar zirgu (30 min) 15 EUR Jāšanas nodarbība (1 stunda) 20 EUR Bērnu vizināšana (1 aplis) 2,50 EUR Zirgu pansija (1 mēnesis) 130 EUR
2001.gada 22. septembrī pie Krimuldas baznīcas atklāts piemineklis Turaidas lībiešu valdniekam Kaupo, ko veidojusi tēlniece Gaida Grundberga. Informāciju par Turaidas lībiešu valdnieka Kaupo dzīvi un nāvi kara laukā var gūt no Livonijas Indriķa hronikas, kas tapusi, domājams, 1227. gadā. Dižciltīgais lībietis Kaupo minēts arī cisterciešu mūka Cēzarija darbā „Brīnumu grāmata“ (latīņu valodā – Libri miraculorum), kas rakstīta 1225. vai 1226.gadā Heisterbahas klosterī (mūsdienās Ziemeļreinas-Vestfālenes zeme Vācijā), kā arī citās Livonijas viduslaiku hronikās un dokumentos. Saskaņā ar Indriķa hroniku 13.gadsimta sākumā dižciltīgais lībiešu vecākais Kaupo valdījis pār apgabaliem Gaujas labajā krastā, pārvaldot vismaz divas pilis Turaidā un Kubeselē. Arheologs Jānis Graudonis, kura vadībā arheoloģiski pētīta Turaidas mūra pils un pilskalns, norādīja, ka Indriķa hronikā minētā Kaupo lielā pils – viņa varas centrs – atradās Turaidas pilskalnā, turpat, kur pašlaik paceļas Turaidas mūra pils. Rīgas bīskapa mūra pils tika celta uz nodedzinātās lībiešu koka pils paliekām 1214.gadā. Indriķa hronika Turaidas lībiešu vecāko Kaupo min jau saistībā ar 1200.gada notikumiem, kad viņš kopā ar citiem lībiešu vecākajiem pēc Rīgas bīskapa Alberta lūguma esot ieradies uz tikšanos un kopīgu mielastu ar krustnešiem. Tur lībiešu vadoņi saņemti gūstā un atbrīvoti tikai tad, kad piekrituši slēgt mieru ar krustnešiem un to vadoni, kā arī dot ķīlniekus – 30 dižciltīgus lībiešu zēnus, visticamāk, ieskaitot paša Kaupo dēlu – kā apliecinājumu lībiešu labajiem nodomiem. Latviešu trimdas vēsturnieks Indriķis Šterns izvirzījis teoriju, ka Kaupo pieņēmis kristietību, lai viņa paša dēls netiktu paņemts kā ķīlnieks. Kaupo gan varēja būt kristīts agrāk, jau 12. gadsimta beigās, kad Turaidā darbojās kristiešu misionārs un cisterciešu ordeņa brālis Teodorihs. Domājams, ka vārds Kaupo (vārda Jēkabs lībiskā forma) tika iegūta kristoties; ja tā tik tiešām ir, tad viņa pagānu vārds mums ir palicis nezināms.
"Kordes trase" ir vena no stāvākajām un ekstrēmākajām trasēm Latvijā. Lielās trases garums ir 275 metri un trašu augstuma starpība ir 84 metri. Mazās trases garums ir 160 metri un augstuma starpība ir 30 metri, kas piemērots gan iesācējiem, gan profesionāļiem. Darba laiks: https://www.facebook.com/kordestrase.lv Trases ir aprīkotas ar pacēlāju, pieejama inventāra noma.
Vēsturiskais Serpentīna ceļš ir iecienīta romantisku pastaigu vieta pa ceļam no Gaujas tilta uz Krimuldas muižu. Pirmo reizi tas labiekārtots 1862. gadā, gatavojoties Krievijas cara Aleksandra II vizītei. --- Serpentīna ceļš no Krimuldas uz Siguldu daļēji izvietots Krimuldas viduslaiku pils aizsarggrāvja teritorijā un novirzīts pa nogāzi lejā uz Siguldu. Jau Krimuldas pils un muižas 17. gadsimta plānā redzams iezīmēts kāds ceļš minētajā virzienā. Arī vācbaltu apgaismotāja novadpētnieka – mākslinieka Johana Kristofa Broces 1794. gada zīmējumā „Siguldas un Krimuldas pilsdrupas” redzams lauku ceļš gar Krimuldas pili, pa kuru iet zemnieks un darba ratus velk zirgs. Lai droši brauktu pa Gaujas senlejas stāvo nogāzi ar zirga pajūgu, ceļu izveidoja līkloča formā, tā uzbrauktuvi padarot daudz lēzenāku. Pats vārds „serpentīns” cēlies no latīņu valodas – serpens, serpentis, kas nozīmē – čūska. Domājams, ka lielākie ceļa labiekārtošanas darbi notikuši 19. gadsimtā – gan gaidot Krievijas cara Aleksandra otrā un viņa sievas vizīti Siguldā 1862. gadā, gan tūristu ērtībām ierīkojot pastaigu celiņus. Pāri serpentīna ceļam veduši pāri gaisa tiltiņi, ko vietējie dēvējuši par velna tiltiem. Attīstoties autotransportam un ceļu būvei, 20. gadsimta otrajā pusē serpentīna ceļš vairs netika izgaismots. 2006. gadā veikta vēsturiskā ceļa rekonstrukcija, uzklājot tam bruģa segumu, uzstādot apgaismojuma laternas un soliņus. Serpentīna ceļš kļuvis par romantisku pastaigu vietu, tas atvērts gan gājējiem, gan velobraucējiem.
Rīgas domkapitula pils, celta ap 1255.g. un bijusi mazākā no visām trim Gaujas senlejas pilīm. Pēc nodedzināšanas 1601.g. pils nav atjaunota. Krimuldas domkapitula pils celta 13.gs, Gaujas senlejas labā krasta kraujas malā netālu no lībiešu apdzīvotā Vikmestes pilskalna un ciema. Pils taisnstūrveida aizsargmūris aizņēma visai plašu teritoriju, taču mūra iekšiene bija apbūvēta ļoti nelielā platībā. Ziemeļu stūrī bija izbūvēts četrstūrains sargtornis, bet pa diagonāli pretējā stūrī atradās dzīvojamais korpuss. Tā pirmajā stāvā, virs velvētiem pagrabiem bija izvietota ēdamistaba un virtuve, bet otrajā stāvā – vairākas dzīvojamās telpas. Dienvidrietumu pusē bija uzbūvēts aizsargtornis ar ieejas vārtiem, no kuriem pāri gravai veda paceļams koka tilts. Krimuldas pils bija celta no liela izmēra laukakmeņiem, ķieģeļus izmantojot vienīgi ailu sienā izmūrēto eju un kāpņu izbūvei. Pils apkārtmūra biezums pamatu līmenī bijis apmēram divi metri. Pils novietojums padarīja to gandrīz neieņemamu – no vienas puses to aizsargāja Gaujas senlejas stāvais krasts, vēl no divām- Vikmestes upīte un tās pietekas stāvās gravas. Tikai vienā pusē bija izveidots mākslīgs grāvis, pār kuru paceļamais tilts veda uz priekšpili. Vikmestes upītes dziļā ieleja kalpoja par Turaidas un Krimuldas zemju dabisko robežu. Zviedru – poļu kara laikā 1601. gada pavasarī pili ieņēma zviedru karaspēks. Tā paša gada rudenī, kad tuvojās spēcīgā poļu armija, lai neatstātu pili ienaidnieku rokās, to aizdedzināja. Pēc nodedzināšanas pils vairs netika atjaunota. Savu nozīmi pils atguva 19. gadsimta 60. tajos gados, tiesa – ne vairs kā militāra nocietinājuma būve, bet gan kā romantiska parka sastāvdaļa, firsta Līvena saimniekošanas laikā. Tieši te ticis izveidots viens no apkārtnes skaistākajiem skatu punktiem, saukts „Bellevue”.
Pilskalns ir vietējās nozīmes arheoloģiskais piemineklis, gar kuru tek Runtiņa upīte un blakus atrodas Kubeseles ala. Kubeseles pilskalnā atrodas Krimuldas mācītājmuiža. Pilskalna nogāzes trīs puses ir ļoti stāvas, iespējams, ka pat mākslīgi pastāvinātas, tā norobežojot kalnu no zemajām apkārtnes pļavām. Uz austrumiem no mācītāja mājas esošā augstienes iežmauga varētu būt vēlākos laikos aizbērtā pilskalna aizsarggrāvja vieta. Daži vēsturnieki šo pilskalnu uzskata par Livonijas Indriķa hronikā minēto Gaujas lībiešu valdnieka jeb vecākā Kaupo pils vietu. Tomēr līdz šim nav arheoloģiska pamatojuma saistīt Kubeseles pilskalnu ar kādu no lībiešu pilīm. Tomēr fakts, ka tieši te senatnē celta Kubeseles (Krimuldas) baznīca, liecina, ka šeit jau pastāvējusi kāda Gaujas lībiešu apmetne vai pilskalns, jo baznīcu neceltu neapdzīvotā vietā. Uz intensīvu apdzīvotību te norāda arī tuvējā apkārtnē esošie daudzie 11.–13. gs. lībiešu kapu uzkalniņi. Iesakām izstaigāt Kubeseles dabas un vēstures takas maršrutu!