Kaļķugravas (Mežmuižas) avoti ir avotu sakopojums Allažu pagastā. Avoti iztek no Kaļķugravas nogāzes un atkarībā no nokrišņu daudzuma avotu skaits svārstās no 3-14 avotiem --- Mežmuižas avoti tek pa akmeņaino nogāzi un satek dzirnavu dīķī. Domājams, ka agrāk šeit ir Silciema pieledāja sprostezera senkrasta nogāze. 1977. gadā tika izveidots Mežmuižas avotu dabas liegums. Tā platība ir 27 ha. Šo vietu īpašu padara tas, ka šeit ir sastopami nogāžu un gravu meži, mēreni mitras pļavas un boreālie meži, sausieņu meži un slapjie meži, kā arī un īpaši aizsargājamu biotopu — minerālvielām bagāti avoti un avotu purvi. Avotu apskates nolūkos ierīkotas laipu takas, kāpnes. Allažu dabas takas 2001. gadā izveidoja Allažu pagasta padome. Avoti ir unikāli ar to, ka avoti šeit veido avotkaļķus. Lejpus avotiem esošā dzirnavu dīķa gultne iekrāsojusies īpatnējā zaļganā tonī. Teritorija atbilst Natura 2000 teritorijas izveidošanas kritērijiem, tādēļ ar likumu Par īpaši aizsargājamām dabas teritorijām liegums noteikts kā Eiropas nozīmes aizsargājamā teritorija — Natura 2000. Tā kā Mežmuižas avotiem ir ļoti stāvs kritums, šeit bijušas ierīkotas ūdensdzirnavas. Senāk ūdens tecēja no dīķa dambja pa koka tekni jeb sili uz Kaļķugravas dzirnavu ratu. No šūnakmens veidotās dzirnavās ir strādājis tēlnieka Teodora Zaļkalna tēva brālis.
Mālpils muiža ir izcils 19. gadsimta klasicisma arhitektūras piemineklis – plašs baroka stila parks, gleznaina dabas ainava, dīķis, kurā čalo strūklaka un zied ūdensrozes. Mālpils muižā ierīkota luksus klases dizaina viesnīca un atrodas viens no labākajiem restorāniem Latvijā. Muižas greznās zāles un halles ir lieliski piemērotas kāzām, īpašām svinībām, kā arī semināriem un banketiem. Šī ir vieta izsmalcinātas gaumes un augstas kvalitātes cienītājiem, kuri vēlas baudīt nesteidzīgu atpūtu, vienlaicīgi gūstot prieku no apkārt esošajām mākslas un vēstures vērtībām. Mālpils muižas Kungu mājā iekārtota dizaina viesnīca ar 22 izsmalcinātiem numuriem. Katrs viesu numurs ir ar individuāli veidotu dizainu. Šeit mūsdienīgais sastopas ar senatnīgo un modernais harmoniski savijas ar klasiskām vērtībām. Muižā pieejami – 6 augstākās klases numuri, 9 divvietīgas dizaina istabas, 1 ģimenes numurs, un muižas mansarda stāvā starp simtgadīgām ozolkoka sijām, romantiskā lauku stilā ir ierīkotas 6 mājīgas economy klases istabas.
Vikmestes upīte agrāk bijusi Turaidas un Krimuldas zemju dabiskā robeža. Ielejā paslēpušies vairāki gleznaini smilšakmens iežu atsegumi. Aptuveni 3 km gara taka, kura sākas stāvlaukumā Turaidas- Raganas ceļa malā pretī Reiņa trasei (Gravzaķi) un izved līdz Krimuldas serpentīna ceļa piekājei. Taka ir ainaviski skaista, vērojami smilšakmens atsegumi. Veicama gan ar kājām, gan velo. Vikmestes dabas taka, saukta arī par Neskartās dabas taku, to 1990.gadā kopīgi veidoja Gaujas NP darbinieku bērni un jauniešu grupa no ASV, pēc tam viņi kopīgi strādāja Jeloustonas nacionālajā parkā ASV. Grupā piedalījās : Ieva Bērziņa, Ilmārs Murāns, Inga Gradauska, Mārcis Mitrevics, Sandis Kalniņš. Gaujas NP ar Latvijas Vides fonda palīdzību nojauca betonētās ūdens pārgāzes uz Vikmestes, lai Vikmestē varētu nārstot lašveidīgie. Vikmestes vārds cēlies no lībiešu valodas, iespējams - Mežupīte. Vikmestes krastos atrodas Krimuldas pilsdrupas un Vikmestes pilskalns. Vikmestes pilskalns atrodas Vikmestes upītes labajā krastā, kādā sānu gravu satekā, nepilnu kilometru uz ziemeļrietumiem no Krimuldas pilsdrupām. Pilskalna laukums ir 55 x 75 m liels, un tā sānus trijās pusēs apņem apmēram 26 m augstas un stāvas kraujas, kas daļēji mākslīgi veidotas. Kultūras slānis pilskalnā ir plāns un vāji izteikts, tas liecina, ka pilskalns nav bijis apdzīvots ilgi. Rietumu pusē nav krauju, šeit no līdzenās apkārtnes pilskalnu atdala 40 m garš, 4,5 m plats un 3 m augsts valnis. Vaļņa priekšā atrodas 3 m dziļš grāvis, senā ieeja bijusi vaļņa dienvidu galā. Virzienā uz A pret Vikmestes leju iespējama norobežota priekšpils vieta 100 x 100 m lielā zemes stūrī. Tagad pilskalns apaudzis ar mežu. 19.gs. otrajā pusē pilskalnu vairākkārtīgi apmeklējis Vidzemes ģenerālgubernators Suvorovs, un tādēļ tas dažreiz iztapīgi dēvēts arī par Suvorova kalnu. Daži vēsturnieki domā, ka uz Vikmestes pilskalnu attiecas 13.gs. Indriķa hronikā minētais notikums 1206.gadā, kad Turaidas lībiešu valdnieks Kaupo kopā ar vāciešiem nogalināja savu kara draudzi, pili izlaupīja un nodedzināja. Citi uzskata, ka te, iespējams, atradusies Kubeseles pilsvieta.
LVM Pokaiņu mežs ir neparasts tūrisma objekts savu brīnumaino nostāstu dēļ. Tā ir ainaviski interesanta un gleznaina vieta ar stāviem pakalniem, dziļām ielejām un dažāda sastāva un vecuma mežaudzēm. Taču neparastākais šajā mežā ir dažāda izmēra akmeņu krā
Seni nostāsti vēsta, ka šajā alā no vajātājiem ir slēpies lībiešu virsaitis Runtiņš, tāpēc dažreiz ala tiekot saukta par Runtiņa alu. Kubeseles ala ir izveidojusies augšdevona Gaujas svītas smilšakmeņos ilgstošas pazemes ūdeņu darbības rezultātā (sufozijas ala). Ala atgādina lielu istabu ar 1,3 m platām durvīm. Kubeselas alas aptuvenais garums ir 5-6 m, griestu atsegums līdz 3 m. Smilšakmeņi ir sīkgraudaini, vāji un vidēji cementēti. Alas sienu un griestu smilšakmeņos novērojams horizontālais slāņojums. Var redzēt, kā, pazemes ūdeņiem plūstot caur ūdens caurlaidīgiem, sīkiem smilšakmens slānīšiem un plaisiņām, ir nogulsnējies dzelzs hidroksīds, veidojot rūsganu, sīku slānīšu kārtojumu. Kubeseles ala ir vietējās nozīmes aizsargājams ģeoloģisks objekts.
Avotu birzs parks piederēja Inciema muižas muižniekam fon Tīzenhauzenam. Braslas upes krastā atradās viņa Medību pils, kas arī redzama, laivojot pa upi. Muižnieks savā īpašumā arī vācis retas koku sugas. Savulaik dārznieks A.Janitens saskaitījis ap 25 koku sugām (Kanādas hemlokegles, balzamegles, sarkanais ozols u.c.). Braslas līča pļaviņa bijusi iecienīta vieta vērienīgu zaļumballes un svētku svinēšanai gan iedzīvotājiem, gan viesiem. No šīs pļaviņas upes krastā redzami arī Braslas stāvkrasti, kas dažviet sasniedz pat 25 metru augstumu. Staigājot pa Avotu birzes teritoriju, var atklāt muižas kapu teritoriju, kurā ir saglabājies Emilijas fon Tīzenhauzenas (dzim. Manteifeile)kapakmens. Nostāsti vēsta, ka viņai blakus ir apglabāts viņas mīļākais medību suns. Avotu birzs ir vietējās nozīmes aizsargājams dabas piemineklis.
Blusu ala izveidojusies Gaujas svītas pelēkbrūnajos smilšakmeņos. Ala ir sarežģīts eju un strupceļu tīkls 55m garumā ar 14 dažāda resnuma pīlāriem. Alas dziļumā atrodas avots, bet pati ala ir sausa. --- Blusu ala tika atklāta un atrakta no smilšu aizbiruma 1992.gadā, tajā atrasta jauna pūpēžu klases suga. Nosaukumu ieguvusi alā dzīvojošo jenotsuņu blusu dēļ, kas alas atklājējiem pēc alas atklāšanas piemetušās. Senos laikos, kad tur dzīvojuši āpši, tā tika saukta par Āpšu alu. Ala ietilpst aizsargājamajā ģeoloģiskajā dabas piemineklī "Cīruļu iezis un Blusu ala". Der zināt! Šī ala ir sasniedzama, dodoties pāri purvainai pļavai un izejot cauri meža takai, tāpēc ieteicams izvēlēties piemērotus apavus un apģērbu. Aicinām apmeklētājus atcerēties, ka visas alas atrodas Gaujas Nacionālā parka teritorijā un lūdzam izturēties ar izpratni un cieņu pret senajiem ģeoloģiskajiem dabas pieminekļiem, kas glabā zemes veidošanās vēsturi!
Maija parks atrodas pašā Siguldas centrā. Parkā atrodas piemineklis "Daina" kas tapis 1939. gadā, bet uz Siguldu atceļojis tikai 1980. gadā. Parkā pieejami vairāki atpūtas soliņi.
Daudas ūdenskritums atrodas uz ziemeļiem no Siguldas Daudas upes gultnē. Tas pēc augstuma kvalificējas kā trešais lielākais ūdenskritums Latvijā. Augstums - 2,4 m, platums - 1,5 - 2,5 m. --- Dauda jeb Lākturu upe (augštecē saukta par Jurbrenčupīti, Ķillupīti – senais lībiešu nosaukums) sākas Siguldas pagastā Nurmižu gravu rezervāta zonā un ir Gaujas kreisā krasta pieteka. Dauda tek pa dziļu kanjonveida gravu. Upes gultnē atrodas vairāki ūdenskritumi. Braucot pa ceļu, kas ved no Siguldas uz Nurmižiem jānogriežas pa kreisi. Uz ūdenskritumu ceļmalā norāda zīme. Līdz ūdenskritumam aptuveni puskilometru no ceļa jāiet kājām. Lielākā daļa Daudas tecējuma iekļauta Gaujas Nacionālā parka Nurmižu gravu rezervāta zonā, kuru var apmeklēt tikai zinātniski pētnieciskos nolūkos ar Dabas aizsardzības pārvaldes speciālu atļauju.
Paradīzes kalna elpu aizraujošo ainavu, kas paveras no kraujas uz Gaujas senieleju, gleznojuši tādi ievērojami mākslinieki kā J. Feders, J.Rozentāls un V.Purvītis, tā arī radies šīs vietas nosaukums otrs nosaukums - Gleznotājkalns. Paradīzes kalns jeb Gleznotājkalns ir ērti sasniedzama vieta Siguldas pilsētā - apmeklētājiem, kuri iecienījuši skaistas skatu ainavas un dabu. --- No Paradīzes kalna vērojams skats pat 12 kilometru attālumā. Pāri ielejai skatam paveras Turaidas pils tornis, lejā, pamatkrasta piekājē saskatāma seno Kalna Klauku māju vieta. Visizteiksmīgāko ainavu veido Gaujas senieleja un 80 metrus zemāk esošā Gauja. Agrāk par senielejas galveno rašanās cēloni uzskatīja senās ledāja kušanas ūdeņu straumes, taču izrādās, ka zem tagadējās redzamās Gaujas ielejas atrodas cita, daudz senāka, dziļi devona iežos iegrauzta ieleja. Gaujas senieleja sākusi veidoties pirms 370-300 miljoniem gadu, tagadējo veidolu tā ieguvusi pirms 12-13 tūkstošiem gadu, kad to pārveidojuši ledāja kušanas ūdeņu sanesumi. Kad gar Gauju un jūru vēl skanēja lībiešu valoda, tā dēvēta par Koivo- Bērzu upi vai Svētupi. Latviešu valodā Gaujas vārds senatnē nozīmējis – liels daudzums, bars – tātad – Lielā upe. Gauja ir vienīgā lielā upe, kura savu tecējumu sāk un beidz Latvijā. Savu tecējumu sākot Vidzemes augstienē, tā plūst 452 kilometru garumā, nesot Latvijas garākās upes titulu. Gaujas senielejas platums sasniedz 1-2,5 kilometrus, maksimālais dziļums - 85 m. 93,5 kilometrus jeb piekto daļu Gaujas tecējuma ceļa aizsargā Gaujas Nacionālais parks. Senatnē Gauja bijusi kuģojama un kalpojusi kā tirdzniecības ceļš. Vienlaikus tā bija robežupe starp lībiešu (somugru) un latgaļu (indoeiropiešu) zemēm. Par senāko apdzīvotību liecina arheologu atklātie pilskalni, daudzie kapulauki un apmetnes. Tirgotāji pa upi veduši dažādas preces – siļķes, garšvielas, sāli, ieročus, rotas. No vietējiem iepirka medu, vasku, kažokādas. Līdz pat 20.gadsimta otrajai pusei pa Gauju tika pludināti kokmateriāli.
Vieta, kur reiz atradās plašā Hincenbergas muiža, bet tagad iekopts parks un kritušo karavīru piemiņas vieta. Reiz Hincenbergas muiža bija pasakaina vieta, kurā dzīvoja turīgi ļaudis. Muižai bija vairākas ēkas, kurās varēja sastapt amatniekus, graudniekus un citus muižas kalpotājus, kā arī liels ābeļdārzs, alus darītava un vīna pagrabi. Kara laikā 1919. gada vasarā muiža tika nopostīta, un līdz šim brīdim tās vienīgie palikušie liecinieki ir senas, aizsargājamas Holandes liepas, kas piepilda muižas parku. Dodoties cauri muižas parkam, nonāksi Padomju karavīru brāļu kapos, kas ir kļuvusi par atdusas vietu Otrā pasaules karā kritušiem Padomju armijas karavīriem. Šajā vietā izvietota Guntas Zemītes metāla skulptūra “Mātes tēls ar degošu liesmu rokās”, kas radīta, lai godinātu kritušos.
Gaujas svītas smilšakmeņu atsegums Vējupītes kreisā krasta sānu gravā. --- Kraukļu aiza izveidojusies tumši sarkanā vidusdevona smilšakmenī. Aizas maksimālais augstums ir 11,5 metri, tās augstās, vertikālās sienas pārklātas ar apmeklētāju iegravētiem vārdiem, gadu skaitļiem un zīmējumiem. Aizas sienā ir izveidojusies neliela, 5 metrus gara trīsstūrveida ala. Agrāk literatūrā minētas divas Kraukļu alas. Acīmredzot blakus iedobe izzudusi pēc smilšakmeņu nobrukumiem. Par Kraukļu aizu zināma kāda sena teika: „Senākos laikos Siguldas muižā reiz bijis labs, ļaužu iemīļots vagars. Viņš nedzinis darbiniekus, kā citi vagari darījuši, saticis ar ļaudīm cilvēcīgi un pat kungu priekšā viņus aizstāvējis. Par to kungi šo vagaru nav varējuši ciest un slepeni nometuši viņu no kraujas aizā. Vagars bija pazudis, un ļaudis nav zinājuši, kur viņš palicis. Meklējuši ilgāku laiku, līdz ievērojuši kraukļu baru, lidojot virs aizas. Kāpuši lejā un atraduši tur vagaru. No tā laika šī aiza un arī ala, dabūjušas Kraukļa vārdu.” Tepat netālu – Pētera ala un Sateseles pilskalns, bet kāpjot augšup pa kāpnēm, sasniegsiet Paradīzes kalnu. Aicinām apmeklētājus atcerēties, ka visas alas atrodas Gaujas Nacionālā parka teritorijā un lūdzam izturēties ar izpratni un cieņu pret senajiem ģeoloģiskajiem dabas pieminekļiem, kas glabā zemes veidošanās vēsturi!
